Anita Anitīna* * * Tieši rokās iekrita kastanis. Smejoties pārplēsa sānu. No zaļā eža kažoka iztinās Mazs, spīdīgs, brūns… kastaņbērns? Nē, sirsniņa maza! Tik trausla un… drošsirdīga. Manī ietrīsējās sen aizmirsta Smalka jo smalka stīga. Sirsniņu mazo Saudzīgi paslēpu plaukstā. Neatdošu! Nevienam! Tā man zīme no debesīm. Apaļa brūnvaidža, Priecīga smējēja vietā No kastaņas zaļās lapotnes Ne jau katram sirsniņas krīt.
