Kā tas ir – dzīvot, kad dakteris nosaucis neārstējamas slimības diagnozi. Kā justies, kad uzzini – visu atlikušo mūžu būs jāsadzīvo ar slimību, kura visu laiku prasīs savu tiesu uzmanības. Vieni cīnās, citi samierinās, trešie ignorē, bet vēl citi turas pie slimības, jo šādi var manipulēt ar saviem tuviniekiem.Uztver saprotošiMājās bija viesības, kad uz grīdas nokrita un sasitās glāze. Līdzās stikla lauskām mazā straumītē sāka tecēt asinis, jo uz lauskām bija sagriezta kāja. Visi pieaugušie uz mirkli apstulba. Viņi zināja, cik bīstamas ir šīs asinis, tādēļ bija jārīkojas. Blakus istabā spēlējās pašu un ciemiņu bērni, viņi nekādā gadījumā nedrīkstēja uzkāpt uz asiņainajām lauskām, tās varēja inficēt ar C hepatītu.“Es, vīrs un draudzene bijām virtuvē, kad glāze saplīsa. Draudzenei biju pateikusi par slimību, tādēļ viņa zināja, ka nevar skriet klāt un tīrīt grīdu,” stāsta Marija. Draudzene ziņu par slimību bija uztvērusi saprotoši, nevairījās no draudzības, kā tas bija noticis ar dažiem tuviniekiem. “Vispirms C hepatītu atklāja man grūtniecības laikā. Tad gāja pārbaudīties vīrs. Arī viņš bija slims. Tad nolēmām, ka par slimību jāpasaka tuvākajiem radiem – māsām un brāļiem, jo ārsts pastāstīja, ka slimība mūsos ir jau ilgu laiku. To viņš noteica pēc analīžu rezultātiem. Pateicu, lai pārbaudās arī draudzene, ar kuru studiju gados kopā īrējām dzīvokli, jo C hepatītu var pielipināt sadzīves kontaktos, piemēram, ja cilvēks ir sagriezies ar skuvekli vai manikīra piederumiem,” norāda sieviete. Tuvinieku pārbaužu rezultāti bija pārsteidzoši – slimi bija vēl divi brāļi, turklāt vienam no viņiem tika atklāts arī AIDS. “Ārsts viņu pierunāja veikt analīzes arī uz to. Viņš bija teicis – jāpārbaudās, tad pie reizes var pārbaudīties arī uz AIDS.”Citi novēršas“To nevienam nevar izstāstīt, kā mēs jutāmies. Nelika mierā doma, kāpēc mūsu ģimenei tā jācieš. Likās, ka dzīve ir beigusies, vēl pat īsti nesākusies. Jau biju izdomājusi, ka mūsu bērniņu vajadzēs izaudzināt manai mammai, jo es jau ilgi nedzīvošu,” atceras Marija. Nepatīkama bijusi arī dažu tuvinieku novēršanās. Viņiem arvien radies iemesls, lai vairs nenāktu ciemos. “Kā viduslaikos pret spitālīgajiem,” attieksmi raksturo Marija. Saņemties palīdzējusi mamma un ārsts. Dakteris stāstījis piemērus no dzīves par saviem pacientiem. “Viņš stāstīja par kādu sievieti, kurai C hepatītu atklāja 60 gadu vecumā. Kad to atklāja, viņa nodzīvoja vēl 20 gadus un nomira no vecuma,” iedvesmojošo stāstu piemin Marija. Savukārt mamma bijusi tā, kas teikusi – ir jāārstējas, jāizmēģina jaunākās pieejamās zāles. Lai to izdarītu, tika pārdots ģimenei Rīgā piederošs īpašums. “Nolēmām, ka es pirmā sākšu ārstēšanās kursu, jo man analīzes bija vissliktākās. Izdomājām, ka vienam no vecākiem jāpieskata bērns, ka nevar abi kopā likties slimnīcā. Ārstēšanās ilga gandrīz gadu. Lietojot zāles, jutos ļoti slikti, izturēt palīdzēja ģimene. Man ārstēšanās izmaksāja aptuveni septiņus tūkstošus latu, tikpat vīram,” atzīst sieviete. Marijai ārstēšanās bija veiksmīga, un pēc tās ārstēties sācis vīrs. “Tikai slimnīcā es sapratu, cik daudzi cilvēki Latvijā ir slimi ar C hepatītu. Turklāt daudziem nav šī gaismas stariņa un cerības kā man. Viņiem nav ne naudas, ne vecāku, kas viņus saprastu,” secina Marija.Nonāk pansionātā“Ilgi rūpējos un kopu mammu mājās. Negribēju, lai mūža nogali viņa pavada slimnīcā vai pansionātā,” par savu mammu stāsta Ira. Viņas mammai tika noteikta diagnoze – Alcheimera slimība. Sieviete stāsta: ilgi nav spējusi noticēt, ka slimība tik ļoti spēj izmainīt cilvēka personību – miermīlīgais var kļūt agresīvs, aktīvais var kļūt apātisks, ka slimais var neatpazīt sev tuvus cilvēkus. “Visam punktu pielika gadījums, kad mamma bija nolēmusi aiziet pasēņot. Viņa vairs nevarēja atrast mājupceļu. Bija kā negudra skrējusi pa mežu, rokas un seja bija saskrāpētas ar zariem. No brūcēm tecēja asinis. Kad mammu atradu, viņa mani nepazina,” gadījumu, kas mainījis attieksmi pret mammas slimību, atceras Ira. “Samierinājos, ka mamma ir slima. Zināju, ka pienāks brīdis, kad es ļaušu viņu ievietot slimnīcā, jo man būs jāstrādā un jārūpējas par savu meitu, ka nevarēšu diendienā sēdēt pie viņas gultas,” pārdomās dalās Ira. Viņas mamma mūža nogali pavadīja pansionātā. Ira devās viņu regulāri apciemot, taču mamma viņu vairs neatpazina. Slimību pietēlo“Kopš sevi atceros, mamma vienmēr ar kaut ko slimojusi. Tādēļ kārtējo reizi, kad viņa paziņo: man jāiet slimnīcā, laikam ar mani cauri, es to uztveru ar humoru. Tad viņa man pārmet, ka man vienalga, kas ar viņu notiek,” savas attiecības ar māti skaidro Rita.Meita uzskata, ka māte slimību pietēlo. Kaut gan māte tiešām ik pa laikam nokļūst slimnīcā. “Te viņai kaut kas aknās, te nierēs, te galvā,” ironizē Rita. “Kaut cik normālā gultnē attiecības iegāja, kad konkrēti vienojāmies, kurās dienās pie viņas ciemošos, kādus darbus padarīšu, kas man viņai jāaiznes,” pauž Rita.
Slimību ezotEriskais skaidrojums
Aritmija – nevienmērīga, epizodiska sirds siltuma pasniegšana tuviem cilvēkiem, mijas ar noslēgtību, dusmām un atsvešinātību.Varikozie vēnu paplašinājumi – dusmu apspiešana, neapmierinātība pašam ar sevi.Venēriskās slimības – riebums un nievājoša attieksme pret seksuālajām attiecībām.Olnīcu iekaisumi – koķetēšana un vīriešu pavedināšana, bet tajā pašā laikā atturoties no tuvām seksuālām attiecībām.Gastrīts, kuņģa čūla vai divpadsmit pirkstu zarnas čūla – dzēlīgums, ironija, sarkasms, dzēlīgas piezīmes.Galvassāpes – citu cilvēku apspiešana, sava viedokļa uzspiešana otram cilvēkam, būt otra domas vai gribas pakļautībā, atļaut sev uzspiest cita viedokli.Bruka – mantrausība, lepnība, augstprātība.Onkoloģija – iepriekš neplānots apmāns, pievilšana ar savu uzvedību, rīcību.Lūzumu, traumas – iepriekš ieplānots apmāns. Tas ir tajos gadījumos, kad cilvēks otram kaut ko stāsta, sola, bet pats labi zina, ka to nedarīs.Aknas – tās ir sāpīgas gadījumos, kad cilvēks ir naida, dusmu un ļaunuma pilns. Šizofrēnija – nepareizi, nelietderīgi izmantotas zināšanas, informācija.No dziednieces Maijas Kalniņas interneta mājaslapas http://maija.ucoz.lv
VIEDOKLIS
SARMĪTE ŠTĀLE, PSIHOLOĢE◆ Sāpes un ciešanas izmaina cilvēku savstarpējās attiecības. Pēkšņi viss, kas bija svarīgs, kļūst mazsvarīgs – jo galvenais ir slimība un cīņa ar to.Ir vairāki uzvedības modeļi gan no slimnieka, gan tuvinieku un draugu puses – no pilnīgas noliegšanas un atstumšanas līdz pilnīgam morālam un fiziskam atbalstam. Un tas nav atkarīgs no sociālās piederības, jo – cik dažādi cilvēki, tik dažāda uztvere un savstarpējās attiecības.Uzskatu, ka ģimene un draugi ir tie, kas uztur cerību dzirksti, neatstājot cilvēku novārtā. Tikai tā var palīdzēt dzīvot tālāk – pieņemot situāciju. Svarīgākais ir atbalsts un palīdzība, kuru piedāvājam, nevis žēlošana un kopīga raudāšana.Ir situācijas, kad ģimene un draugi atsakās pieņemt situāciju, kļūstot rezervēti saskarsmē. Šāda attieksme var novest pie dažādām sekām.Noteikti iesaku gan ģimenes locekļiem, gan cilvēkiem, kuri nespēj pieņemt un paši tikt galā ar emocionālo stāvokli, meklēt palīdzību pie speciālistiem. Ir jāizprot, ir jāpieņem un jāatrod jauns attiecību modelis, lai veiksmīgi dzīvotu tālāk.Dažkārt sarežģītas attiecības veidojas, kad vecāki savas slimības dēļ manipulē ar bērniem. Zem slimības slēpjas vecāku nespēja palaist vaļā savu bērnu, jo viņiem pietrūkst emocionālās saiknes ar to.Šādās situācijās noteikti jāveido skaidra savstarpējā komunikācija, jāvienojas, kad un kā vecāki saņems bērnu atbalstu.
