Otrdien Valkas kultūras namā ar sarunu dzejā un mūzikā “Mēs esam viens otram” noslēdzās novada centrālās bibliotēkas organizētais Dzejas dienu pasākumu cikls “Gadalaiks vārdkritis”.
Šoreiz uz tikšanos ar lasītājiem bibliotēka bija uzaicinājusi dzejnieci Mariku Svīķi no Smiltenes un mūziķi Jāni Žagariņu no Jaunpiebalgas.Dzeja atgādina par mīlestībuIevadvārdos novada centrālās bibliotēkas vadītāja Ginta Dubrovska uzsvēra, ka dzejai var būt visdažādākā pieeja – to var deklamēt, runāt no sirds, lasīt un arī izdziedāt. M. Svīķe un J. Žagariņš to apliecināja ar savu uzstāšanos, pusotras stundas laikā klausītājus pilnībā pārņemot savā varā, dzeju izdziedot un runājot no sirds. Varbūt abiem tas tik viegli izdevās tādēļ, ka lielākajai atnācēju daļai Marikas dzeja jau ir kļuvusi tuva no dzejnieces izdotajiem četriem dzejoļu krājumiem. To, ka dzejnieces vārsmas atradušas vietu daudzu sirdīs, apliecināja ar klausītājiem pilnā kultūras nama mazā zāle. Par lielo atsaucību pārsteigumu nespēja noslēpt arī pati autore. Ienākot zālē un redzot daudzos atnācējus, viņai izspruka: “Es esmu šokēta!” Stāstot par šī rudens dzejas ražu, M. Svīķe atklāti pateica, ka tā neesot bijusi pārmērīgi dāsna. “Kaut arī šogad lapkritis dzejas pasaulē ir ieguvis nosaukumu vārdkritis, man tie vārdi nemaz tik daudz nav krituši pie kājām. Taču esmu čakli rakstījusi agrāk un, pateicoties tam, varēju pie jums atbraukt,” saka M. Svīķe.Dzejniece piebilda, ka ar savām vārsmām viņa neko jaunu cilvēkiem nevar atklāt, vienīgi šajā laikā atgādināt, ko mēs visi redzam un jūtam, lai spētu vēlreiz to visu pārdomāt un atrast paši sevi šajā pasaulē. Mūsu jūtas un piedzīvojumi sastāv no labā un sliktā un atkal labā. Zīmīgi, ka autore vienmēr labajam dod galavārdu, tā uzsverot gaišā un tīrā dominējošo spēku pār ikdienas negācijām. “Ja arī jums ko gribas labu pasacīt, par nemainīgu mīlestību domājiet!” aicina dzejniece. Kas tad ir šī mīlestība, ar ko viņa spēj uzvarēt apkārtējās dzīves saltumu? Marika savās vārsmās atklāj, ka tā ir mīlestība pret saviem bērniem, kuros paliek visīstākais pieaugušo nodzīvotais laiks. Vēl tā ir mīlestība pret dzimto sētu, kas dzejniecei ir kļuvusi par vietu jaunu spēku gūšanai. Dzimtajā sētā, pēc dzejnieces vārdiem, pat gaiss smaržo citādāk un ābeles zied visbaltāk.Kā spārna pieskāriens domāmJ. Žagariņa dziedātās dziesmas ar Marikas un citu autoru vārdiem pasākuma gaisotni piepildīja ar emocionālu jūtu virmojumu, kas ik pa brīdim dažu klausītāju acīs lika parādīties pa asarai. Dzejniece kopā ar mūziķi uzstājas jau otro gadu. Saņemot uzaicinājumu kaut kur uzstāties, Marika atgādina, ka viena uz tikšanos ar lasītājiem vairs nebrauc, bet kopā ar Jāni. Kā pastāstīja autore, viņa ar mūziķi pirms divarpus gadiem iepazinusies Jaunpiebalgā, kur bija uzaicināta runāt izlaidumā bērnudārzā. Savukārt kā muzikants tur piedalījās Jānis. Viņš dziedājis dažas dziesmas un viena bijusi ar Marikas vārdiem. Tā dzejniecei ienāca prātā doma sadarboties. Autore atzīst, ka sadarbība ir veiksmīga, jo Jānis uz dalību pasākumos nav jāpierunā. Viņam patīk Marikas ieceres, tādēļ labprāt palīdz tās īstenot. Daļai klausītāju bija patīkams pārsteigums, redzot un dzirdot, ka arī pati Marika melodiski Jāņa pavadījumā dzied savas vārsmas. Pēc dziesmām aplausi ilgi nerimās. Savu saviļņojumu pēc tikšanās “Ziemeļlatvijai” nespēja noslēpt vairāki klausītāji. “Man ir visi Marikas krājumi, jo man ļoti patīk viņas dzeja. Es ļoti bieži pārlasu viņas dzejoļus,” saka Anita Čekanoviča. Aivars Ikšelis atzīst, ka viņu ļoti valdzina fantastiskais vieglums Marikas dzejā. “Tas ir kā gara spārna pieskāriens mūsu domām, kuru, kā izskatījās, sajuta visi atnākušie. Tas ir liela talanta apliecinājums,” saka A. Ikšelis. Arī “Ziemeļlatvijas” darbinieki ir pateicīgi liktenim, ka Mariku var saukt par kolēģi. Autore raksta, ka dzejnieks ir tad, kad lasot dzeju, apkārt viņam kūst ledus. Tas attiecināms arī uz pašu M. Svīķi.
