Statistika ne tikai mūsu valstī, bet visā pasaulē brīdinoši liecina, ka ik gadu palielinās visu veidu noziedzība, bet cilvēku savstarpējās attiecībās arvien lielāku vietu atrod neiecietība, alkatība un citas negācijas.Paralēli šai bēdīgajai statistikai gribas minēt sarukušo uzmanību kultūras attīstībai, kaut pirmajā mirklī šķiet, ka abas lietas nav saistāmas. Latvijā valsts politikā jau labu laiku kultūra nav prioritāte. Dažkārt gan uzzinām par sasniegumiem pasaules mērogā, bet tos ar savu gribasspēku izcīnījuši paši mākslinieki. Zaļā gaisma tiek padota tikai kases gabaliem. Līdzīgas tendences manāmas arī citās Eiropas valstīs. Nesen savā runā Vācijas parlamentā Romas pāvests Benedikts VI norādīja, ka Eiropa, atstājot novārtā kristiānisma saknes, var zaudēt savu kultūras identitāti. Tā pārlieku paļaujas uz zinātni un tās sasniegumiem, bet kultūrvērtības nomainījusi ar subkultūru. To var saukt arī par antikultūru, kurā dominē vardarbība ar nemitīgu šaušanu, sekss un šausmu gabali. Un te nu ir šī kultūras saistība ar noziedzības vidi. Kā zināms, cilvēku par homo sapienu veido tieši garīgums, kas ir kultūras auglis. Nav kultūras, nav garīguma, tātad nav arī cilvēciskā. To vietā ielaužas zemākās dziņas, kas izpaužas seksuālajos noziegumos, slepkavībās un cita veida vardarbībā. Briesmīgi, bet skolēnu šaudīšanās ar kaujas ieročiem ASV un arī citu valstu skolās jau kļuvusi par ikdienišķu parādību. Pagaidām “Oslo šāvēja” izraisītās daudzās slepkavības ir bez precendenta, bet tas ir tikai pagaidām. Ir jāatrod savas kultūrsaknes un pie tām jāturas, citādi tikai ar zinātni un materiālismu mums izies kā ar Bābeles torni.
Ko nozīmē ignorēt kultūru
00:00
27.09.2011
60