Laipni lūgti Gruzijā! No šīs Kaukāza valsts līdz Rīgai ir jābrauc četras dienas, stāsta gruzīni. Mēs pretējā virzienā no Rīgas līdz Gruzijas galvaspilsētai Tbilisi nokļuvām trijās stundās. Tik maz laika ir vajadzīgs, lai aviokompānijas “airBaltic” tiešajā reisā lidmašīna “Boeing” pārlidotu pāri Lietuvai, Baltkrievijai, Ukrainas plašumiem un Kaukāza kalniem.Vīza uz Gruziju Latvijas pilsoņiem nav vajadzīga, taču pasu kontrole lidostā ir obligāta. Šeit vēl nav Eiropas Savienība, taču gruzīni tiecas gan uz ES, gan NATO. Kas mums cits atliek, ja blakus ir tāds kaimiņš (domāta Krievija – redakcijas piezīme), ja kaut kas notiek, mēs te esam vieni, stāsta mūsu Gruzijas paziņas. Kopš Krievijas iebrukuma Gruzijā pagājuši tikai trīs gadi. Tagad karš ir palicis vien cilvēku atmiņās, un uz Gruziju var braukt atpūsties droši. Tur neviens nekaro. “Esam otrā drošākā valsts tūlīt aiz Vācijas,” nu jau vērtējot kriminogēno situāciju, palepojas mūs uzņemošās tūrisma firmas “Lomur Travel” īpašnieks Iraklijs Buskhrikidze. Tūrisma biznesa attīstībā gruzīni investē lielus līdzekļus. Tiek celtas viesnīcas un tilti, restaurēti vecie nami. I. Buskhrikidze palepojas, ka Melnās jūras piekrastē Gruzijā tiek būvēts Eiropā lielākais, 120 kilometru garš gājēju bulvāris.Vietējiem šoks ir JaungadāTo, ka gruzīni domā par tūristiem un viņus gaida, uzskatāmi var manīt Tbilisi. Gruzijas galvaspilsēta it īpaši apbur vēlā vakarā un naktī. Teju visi nami galvenajā “artērijā” – Rustaveli avēnijā – ir izgaismoti daudzkrāsaini kā Ziemassvētku eglīte, bet pāri pilsētai augstu kalnā gaismas un krāsas spēlēs dižojas televīzijas tornis. “Ko jūs! Tas vēl nav nekas, Jaunajā gadā – tad gan ir ko redzēt, mums pašiem ir šoks,” smej mūsu šoferītis Andrejs Kavtaradze, redzot divu latviešu platās acis un sajūsmu par izgaismoto pilsētu. Nedēļas nogalēs kafejnīcas un restorāni Tbilisi esot vaļā visu nakti un cilvēki staigājot pa ielām līdz pat agram rītam. Par to pat nav ko brīnīties. Septembra nogalē Gruzijā ir īsts Latvijas vasaras karstums – līdz pat plus 30 grādu dienā. Silti ir arī naktīs.Arī dienā Tbilisi sagroza galvu ar dienvidnieciska šarma un eiropeiskuma kokteili. Pilsētas centrā pāri Kuri (Mtkvari) upei slejas pērn uzceltais modernās arhitektūras paraugs, itāļu dizainēts stikla tilts, kas no liela attāluma atgādina bruņurupuča muguru. Turpat netālu mazas, šauras ieliņas ieved vecpilsētā, kur ieraugāma īstā gruzīnu sadzīve. Iekšpagalmos žāvējas veļa. Stāvas āra kāpnes ved uz koka namu augšējiem stāviem. Gandrīz pie katras mājas un sētas Tbilisi centrā aug vīnogulāji un tumšzilus sānus spīdina vīnogu ķekari. Pagalmos nogatavojušies granātāboli un vīģes. Parkos un apstādījumos krāšņi zied rozes un oleandri.Mūsu gide, māksliniece un skolotāja Natuka Vacadze cienastam atnes vīnogas un sulīgas, pārgatavojušās vīģes no sava dārza. Ja ir iespēja, noteikti vajag nogaršot vīģu ievārījumu, ļoti gards, viņa iesaka.Kukuļus policistiem nedodiet!“No kurienes jūs esat?” uzvaicā gruzīnu četrotne, redzot, ka viņus fotografēju. Vīri apsēdušies uz kāpnēm netālu no vietējo jauniešu apzīmētas un aprakstītas mājas sienas Tbilisi vecpilsētā. “Ak, Latvija! Zinām, zinām,” viņi pasmaida. Latviju gruzīni ciena un mīl par politisko atbalstu viņu valstij laikā, kad tur iebruka Krievijas karaspēks.“Man Latvijā bija draudzene”, palepojas uz jau minētā modernā tilta sastapts gruzīnu policists un labprāt nofotografējas kopā ar divām latviešu žurnālistēm. “Tikai noteikti atsūtiet fotogrāfiju,” viņš piekodina. Tbilisi ielās policistu ir daudz. Nekad nemēģiniet piekukuļot ceļu patruļu, brīdina vietējie. Gruzīnu policisti kukuļus neņem, jo viņiem ir viena no lielākajām mēnešalgām valstī (aptuveni 600 dolāru, pārrēķinot no vietējās naudas – lariem) un cilvēki negrib pazaudēt labi atalgotu darbu. Savukārt kukuļdevējam draud bargs sods – līdz pat trijiem gadiem cietumā.Gruzijā vidējā mēnešalga ir 380 dolāru, stāsta Natuka. Viņas vīrs, arī mākslinieks, šobrīd ir bez darba, tāpēc jaunā sieviete papildu piestrādā par gidi. Pavisam trūcīgi dzīvo pensionāri, kuri mēnesī saņemot 60 dolāru lielu pensiju. Vecos ļaudis uztur bērni un mazbērni. Vai nu bezdarba vai cita iemesla dēļ Tbilisi ielās biežāk redzami vīrieši, vai arī spēlējot nardus jeb kauliņu spēli.Šoferis Andrejs pasūrojas, ka komunistu laikā dzīve bija labāka materiālā ziņā. Daudzi gruzīni tagad brauc peļņā uz Spāniju, Grieķiju, Vāciju. Tajā pašā laikā visas tautas ziedojumi, lai Tbilisi uzceltu Kaukāzā lielāko Svētās Trīsvienības katedrāli, tikuši savākti bez problēmām. Pareizticīgo katedrāle ir grandioza, 101 metru augsta celtne ar plašām pazemes zālēm un simbolizē gadsimtiem noturīgo gruzīnu ticību. Pareizticība Gruzijā pastāv jau kopš 4. gadsimta, un Dievam tic ļoti daudzi gruzīni, stāsta Natuka. Varbūt arī tāpēc baznīcai ziedo pat trūcīgie ļaudis. Izbraucot ārpus Tbilisi, mazo ciematiņu izskats neliecina par turīgu dzīvi. Gruzīnietes cenšas nopelnīt, pārdodot dārzos izaudzēto, bet vīri tirgo arbūzus no mašīnas kravas kastes vai gaļu. Gruzīniem ir savs “snikers”Lai divās dienās uzzinātu, kā īsti dzīvo gruzīni, nav iespējams. Tbilisi un tās apkārtne atklājas tikai kā koši iesaiņota konfekte, kuras saturs nav zināms.Taču ir vērts šo zemi izpētīt tuvāk. Uz Gruziju var doties visi, kuriem patīk saule, siltums, kalni, jūra, vīns, augļi, asi, pikanti ēdieni un viesmīlīgi cilvēki. Gruzija arī nav salīdzinoši dārga zeme. It īpaši lēti augļus un dārzeņus var nopirkt mazajos lauku tirdziņos šoseju malās. Vietējā nauda ir lari (viens lats – 3,23 lari). Viens no Gruzijas tirgu zīmoliem ir dažnedažādas garšvielas ar spēcīgu smaržu buķeti. Tūristi suvenīriem iegādājas čurčelu jeb gruzīnu “snikeru”. Šo našķi gatavo, lazdu riekstus saverot uz diega garā virtenē, iemērcot to vīnogu sulā, kas savārīta kopā ar miltiem, un pēc tam ļaujot izkalst.Tavernās var nogaršot nacionālo virtuvi, piemēram, hačapuri (plāceņus ar dažādu pildījumu), lobio (pikantu pupiņu sautējumu māla podā), hinkali (lielas kaukāziešu klimpas ar gaļu, ko ēd ar rokām) un šašliku.Savukārt mēs ciemakukulim uz Gruziju aizvedām dažādu šķirņu vietējos, akciju sabiedrībā “Smiltenes piens” ražotos sierus.Gruzīni iesaka uz viņu zemi braukt maijā, jūnijā, septembrī vai oktobrī, jo tad nav pārāk karsts. Gruzijā īpaši daudz tūristu ierodas no Ukrainas, Krievijas, Armēnijas, Azerbaidžānas, Vidusāzijas. “Latvieši arī brauc, bet ne tik daudz. Šoruden uzņēmām pirmo tūristu grupu no Latvijas pēdējo trīs gadu laikā,” par sadarbību ar firmu “Impro Ceļojumi” stāsta I. Buskhrikidze. Viņš atzīst, ka vienīgais mīnuss ir dārgās viesnīcas Tbilisi (par vienu nakti jārēķinās ar summu, sākot no 100 dolāriem). Turklāt numuru vēlams rezervēt jau iepriekš. Lētāku naktsmītni var atrast hosteļos vai arī, īrējot istabiņu.Vairāk fotogrāfiju – www.ziemellatvija.lv.
ko apskatīt Tbilisi
• Narikala cietoksnis (būvēts 4. gadsimtā; saglabājušies senie nocietinājumi un torņi, kuros iespējams uzkāpt)• “Māte Gruzija” (1958. gadā uzstādīta milzīga alumīnija statuja; sieviete vienā rokā tur vīna kausu draugiem, bet otrā – zobenu ienaidniekiem)• Tbilisi vecpilsēta, Mtkvari upes krasts, Rustaveli avēnija• Svētās Trīsvienības katedrāle (lielākā visā Kaukāzā)• Karsto sērūdeņu pirtis• Tbilisi tirgus (vietējam kolorītam)• Gruzijas senā galvaspilsēta Mcheta (aptuveni 4 km no Tbilisi) un klostera baznīca Džvari (585. – 604. g)• Ananuri cietoksnis (aptuveni 70 km no Tbilisi) uz senā Gruzijas kara ceļa• Vietējo amatnieku tirdziņš un antikvariāts zem klajas debess pie Sausā tilta
