19. turpinājums. No agrākās skolas bija izslēgts par kaut kādiem nedarbiem.
19. turpinājums
No agrākās skolas bija izslēgts par kaut kādiem nedarbiem. Pie mums viņš izcēlās galvenokārt ar negausīgu ēšanu, tāpēc meitenes viņu bija iesaukušas par Mīkstmiesi. Arī tagad bija sapakojis lielu grozu ar tukšām tauku un biezpiena bļodām un neapēstās maizes paliekām. Es jau sen biju saposies iešanai, kad Mīkstmiesis lūgtin lūdzās, lai uzgaidot viņu, viņš viens nevarot savu grozu pastiept. Tikmēr taistījās, kamēr no tiesas sadusmojos. Sākumā gājām steidzīgā solī, pa diviem stiepdami grozu, bet dzelzceļa stacija, kaut no piekalnes labi saskatāma, īstenībā tik tuvu nemaz nav. Drīz vien no Gulbenes puses jau manīju prožektoru atblāzmu, tāpēc pametu Mīkstmiesi vienu, sak, kas tev vainas, vari tos 17 kilometrus pieveikt kaut kājām, bet man tā ir vienīgā iespēja, lai līdz vakaram nokļūtu mājās. Pēdējo puskilometru skrēju kā negudrs, bet vilciens stacijā vienalga piebrauca pirmais. Par biļešu pirkšanu nebija ko domāt, jozu gan vagoniem, vaļējas durvis meklēdams. Vienam vagonam uz trepītēm stāvēja kāda nīgra tante un kliedza: “Biļetti! Biļetti!” Ko es ar tādu krievieti skaidrošos, paskrēju vēl drusku un pēdējā mirklī ielēcu citā vagonā. Labs, kas labi beidzas. Tikai žēl, ka Mīkstmieša dēļ netiku apskatījis vagonus ar prom vedamajiem cesvainiešiem. Skrienot tumsā tikai biju aptuveni sazīmējis sastāva melnās kontūras.
Nekad dzīvē neesmu ne zadzis, ne mēģinājis braukt bez biļetes, par tādu iespēju pat iedomājot metas nelabi. Bet šoreiz pret savu gribu biju kļuvis par zaķi. Lai nomierinātu sirdsapziņu, Madonā, kur vilciens stāvēja vairākas minūtes, izlēcu un pie kases tomēr nopirku biļeti līdz Koknesei. Kaut gan būtu bijis muļķīgi iedomāties, ka šādā dienā pa vagoniem staigās kontrolieri.
Vagons bija patukšs. Pāris kupeju tālāk sasēdies pulciņš vīru, kuri klusībā sarunājās. Vienu no viņiem pazinu, tas bija dziedonis Tālis Matīss, kurš ziemā bija koncertējis mūsu skolā kopā ar dejotāju Alberingu, spāņu deju izpildītāju. Acīmredzot mākslinieks bija ciemojies savā dzimtajā novadā un uz Rīgu atgriezās no Gulbenes stacijas.
Koknesē iebraucu ap brokastlaiku. Pārmetu pār plecu savu pauniņu un sāku cilpot. Vēl nebiju ticis līdz Pērses tiltam, kad mani uzņēma smagā mašīna, kas brauca uz Vecbebriem. Savi astoņi kilometri man nāca nost no garā ziemas ceļa. Tālāk ceļš bija pavisam bārenīgs, tāpēc arī iešana gauži garlaicīga. Iepretī kādām mājām ceļmalas grāvī kūņojās savainots putniņš, neveikli pērdams ar veselo spārnu nedaudz atkusušos kūlas kumšķus. Saķēru mazo dzīvībiņu — plaukstā ātri ātri tikšķēja pārbiedētā sirsniņa. Māju pagalmā ieraudzīju gadus divpadsmit vecu meiteni, pasaucu un atdevu putniņu viņai — lai mēģina izdziedināt. Meitene saņēma mazo spalvu kamoliņu abām plaukstām un žēlodama sāka dudināt: “Nabadziņš. Kāds mazs nabadziņš…” Tā mēs žēlojām nieka putneli ar savainotu spārniņu, kamēr citi cilvēkus nežēloja.
Sasniedzu Meņģeli, kur manu uzmanību vienmēr piesaistīja skolas ēka, kura vēl daudzus gadus pēc kara saglabāja vāciešu raibo aizsargkrāsojumu.
Turpmāk vēl.
