Pēdējā laikā televīzijā parādījušās reklāmas ar aicinājumu iesaistīties audžuģimeņu kustībā. Pirms pieciem gadiem šo dzīvē svarīgo lēmumu – sniegt mīlestību un mājas bērniem, kuriem kaut kādu apsvērumu dēļ uz kādu laiku tās jāatstāj, – pieņēma valcēniete Daina Krastiņa. Izrādās, Valkas novadā viņa ir vienīgā, kas veic šo svētīgo misiju.Pie Dainas trīsistabu dzīvoklī ciemojos trešdienas pievakarē. Mani sagaidīja ne vien pati saimniece, bet arī bezgala smaidīgs un ņiprs meitēns. Meitenīte pie Dainas dzīvo tikai no augusta beigām, apmeklē vienu no pilsētas bērnudārziem, un pret svešo tanti izturas droši, stāsta par iepriekšējo dzīvi pie mammas un tēta un pat atklāj savus mazos sapnīšus. Izrādās, meitēns sapņo izvizināties ar vilcienu un cer, ka kādreiz viņai būs savs sunītis. Pašlaik meitenītei jāiztiek ar nelielu plīša suņuku, kurš katru vakaru gultiņā tiek mīļi piespiests pie vaiga. Pajautāju meitenītei, ar ko viņa mielojas, mazā atbild: “Garšīgs, bet nezinu!” Audžumamma atklāj gaiši zaļā našķa noslēpumu. Tas esot pistāciju pudiņš. Krasi izmaina savu dzīviPirms pārcelšanās uz Latviju, Daina dzīvoja un strādāja tālajā Amerikā. Atgriežoties savu senču dzimtenē, viņa iegādājās lauku māju “Raudas” un cerēja, ka atlikušo dzīvi varēs pavadīt rušinoties dārzā, sēņojot, lasot grāmatas, apcerot dzīvi un, kā viņa pati smejoties saka, sēžot Gaujas krastā un vērojot mierīgo upes plūdumu. Cilvēks domā, Dievs dara! To, ka Dainas sirdī mājo labsirdība, līdzjūtība un misijas apziņa – ja vien var palīdzēt, tad jāpalīdz –, ataino sarunas par slimu suni, kurš paņemts no dzīvnieku patversmes, un pajumtes sniegšanu pieklīdušaem kaķim. Tomēr dzīvnieki ir dzīvnieki, un Daina juta sevī mostamies vēlmi iesaistīties labdarībā. Kādu dienu viņu uzrunāja novada Sociālā dienesta darbiniece Natālija Dubrovska ar aicinājumu iesaistīties audžuģimeņu kustībā. Vēl tagad Daina nespēj atbildēt, kas viņu pamudināja uz tik krasu soli, kas pilnībā izmainīja viņas dzīves modeli. Daina pieļauj, ka apziņu palīdzēt, nedomājot par materiālām vērtībām, viņai ieaudzinājuši vecāki un ticība Dievam.Neizprot bezatbildīgus vecākus Ja kādam šķiet, ka būt par audžumammu ir viegli, tas maldās. Dainasprāt, tas ir smags un atbildīgs darbs, kas prasa ne vien zvērīgu pacietību, iecietību un sapratni, bet arī izturību un veselību. Daina atzīst, ka nereti viņai jābūt ar dzelzs nerviem, lai mazajai bērna dvēselītei nenodarītu pāri, pasakot kādu neapdomīgu vārdu par viņa iepriekšējo dzīvi mājās pie saviem tuviniekiem. Aizskarot šo tēmu, audžumamma lūdz nepieminēt konkrētus notikumus un tajā iesaistītos cilvēkus, jo tas var kaitēt bērniem. Viņu mazās sirsniņas jau tā esot ievainotas, tomēr neviens no audžubērniem nespējot aizmirst savus vecākus. To panākt nav arī Dainas pienākums. Žestikulējot ar rokām, viņa atzīstas, ka neizprot šos bezatbildīgos vecākus, kuri nespēj apģērbt, pabarot un rūpēties par saviem bērniem. Daina zina, ka pašlaik ģimenēm ar bērniem Latvijā neklājas viegli, tomēr ja vien vecāki ir pie pilnas saprašanas, bērni un viņu vajadzības mammai un tētim ir pirmajā vietā. Ar īpašu mirdzumu acīsŠo piecu gadu laikā Daina savu mīlestību sniegusi sešiem audžubērniem. Ir bijis viens neveiksmes stāsts. Ir bijis arī veiksmes stāsts, kad pēc laika divas māsiņas, kas dzīvoja Dainas audžuģimenē, atgriezās pie mammas. Viņa bija sapratusi savu kļūdu, to izlaboja un bērni varēja atgriezties mājās.Toties par savu audžumeitu Jutu, kurai oktobrī tiks svinēta deviņu gadu jubileja, Daina stāsta ar īpašu mirdzumu acīs. Audžumamma atzīstas, ka šo meitenīti viņa izjūt kā daļiņu no savas sirds. Uzreiz lieks kļūst jautājums, kāpēc Daina meitenīti līdz pat pilngadībai ir paņēmusi aizbildniecībā. Pēc audžuvecāku kursiem un nopietniem psiholoģiskiem testiem un pārbaudījumiem pie Dainas no Cēsu puses ieradās četrus gadus vecā Juta. Kādu laiku audžuģimenē dzīvoja arī otra audžumāsa, bet viņa atgriezās ģimenē pie tēva. Juta esot bezgala smaidīga, mīļa un sirsnīga meitenīte. Dainai mazliet sāp sirds, jo mācības otrajā klasē audžumeitai nācās uzsākt Dauguļu speciālajā internātskolā. Daina ir pārliecināta, ja vien viņas ar audžumeitu būtu dzīvojušas Amerikā, nekas tāds nenotiktu. Skolniece jau sen būtu integrēta pārējo bērnu vidū, ar viņu nodarbotos speciālisti, bet diemžēl Latvijas vispārizglītojošās skolās nevienam nav īpaša laika un vēlmes krāmēties ar bērnu, kuram ir nenoturīga uzmanība. Dainas novērojumi liecina, ka tā nav tikai Jutas problēma, bet visu bērnu, kuri bērnību pavadījuši ne pašos spožākajos apstākļos un auguši savā vaļā. Toties ar pacietīgu ikdienas darbu varot panākt arī vērā ņemamus rezultātus. Par jauno Jutas skolu Daina teic tikai atzinīgus vārdus, piebilstot, ka tur jau kopš jaunākajām klasēm bērniem notiek darbmācība. Skolotāji nešķirojot meiteņu un puiku intereses. Gadījumā, ja meitenei patīkot sist naglas ar āmuru, tad viņai to atļaujot darīt.Izdzīvo ar to, kas irTo, ka Dainas vārdi atbilst patiesībai, apliecina istabas galds. Tā vienā stūrītī Daina nodarbojas ar filcēšanu un auduma piespraužu gatavošanu, savukārt otrā galā jaunpienācēja cītīgi velk burtus. Mazajai pavisam drīz apritēs septiņi gadi, bet meitenīte nemāk vilkt nevienu burta līkumu. Daina apņēmusies viņai to iemācīt un par katru cītīgi uzrakstītu rindiņu meitēns saņem krāsainu uzlīmīti. Katru vakaru abas cītīgi kaut ko ķimerē, jo Dainai nepatīk sēdēt bezdarbībā. Uz jautājumu, kāds nemiera gars viņu urda, viņa silti pasmaida un atbild, ka savādāk nemaz neprot dzīvot. Lai savilktu galus kopā, ne tikai jārēķina ienākumi un izdevumi, bet arī jārosās dārzā un mežā. Bijusī Amerikas iedzīvotāja pieļauj, ka, iespējams, līdzcilvēki domā, ka viņa saņem varen lielu pensiju un dzīvo cepuri kuldama. Diemžēl, sākoties krīzei arī pasaules valūtas tirgū, biržā Daina zaudēja 40 procentus no savas pensijas. Šo negaidīto skādi valcēniete ir spējusi “sagremot” un cenšas izdzīvot ar to, kas ir. Par to, ka Daina veic audžumammas misiju, viņa no valsts saņem 80 latus. Nav atšķirības, vai pie viņas dzīvo viens vai pieci audžubērni, summa ir nemainīga. Audžumamma ir pārliecināta, ka savs prieks ir arī nedienās. Kopā ar savām meitenēm viņas gājušas mežā lasīt gailenes. Liels bijis prieks, kad jaunākā audžumeita atradusi gandrīz 100 gramus smagu sēni. Tas esot bijis vesels notikums. Naudas ekonomēšana liegusi Dainai pa pilsētu braukt ar savu auto. Tas esot pārāk dārgs prieks. Katru piektdienu un pirmdienu Daina dodas uz Valmieru, lai Juta tālāk ar autobusu varētu nokļūt Dauguļos. Tomēr Daina spēj savus audžubērnus aizvest gan uz kino, gan uz muzeju. Nenovērtējamu artavu sniedzot Latvijas Sarkanā Krusta Valkas rajona komitejas aktivitātes. Daina pati apmeklē dažādus izglītojošus kursus, cenšas nesēdēt malā un būt klāt ar visiem bērniem tur, kur mutuļo notikumi. Tāda viņa ir – it kā nedaudz atturīga, bet dziļa un pamatīga. Mīļa mamma saviem audžubērniem.
