Pagājušās nedēļas nogale pagāja Dzejas dienu zīmē. Afišas vēstīja par vairākiem literāriem pasākumiem pilsētās un pagastos.Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem šis dzejas rudens man šķiet krietni dzīvīgāks. Ja agrāk dzejnieku tikšanos ar lasītājiem varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, tad tagad to ir ievērojami vairāk. Lielāks kļuvis arī vārsmu autoru skaits. Tas iepriecina, jo, izrādās, ne krīzes izraisītie grūtie laiki, ne pirmatnējā kapitālisma prioritātes – nauda, peļņa, bizness un vēlreiz nauda – nav spējušas dzejas krājumus grāmatu plauktos atstāt neizkustinātus putekļu varai. Šķiet, cilvēkiem ir piegriezusies materiālo vērtību un pragmatisma glorifikācija un beidzot sev veldzi grib gūt dvēsele. Nesen ar kādu atdzejotāju sarunājos par dzeju un vaicāju literātei, kā viņa vērtē to, ka mūsdienās dzeju lasa mazāk kā agrāk. Viņa izteica pārliecību, ka dzeja nenomirs, jo cilvēks nevar dzīvot tikai ar prātu bez jūtām. Tagad vienkārši dzeju nevienam neuzspiež un ar varu nepadara par masu kultūru, bet to katrs patstāvīgi meklē sev un, atradis derīgas vārsmas, ieslēdz savā sirdī uz palikšanu. Dzeja ir kā glābējzvans laikā, kad materiālisms un alkatība sagrauj mūsu savstarpējās attiecības. Tajās līdz šim bijis par maz mūsu dvēseles. Un dzeja ir viena no tās ienesējām mūsu vidū. Tā sāk mūsu sirdīs atmosties. Par to liecina kaut vai biežie uzaicinājumi Jērcēnu dzejas teātrim braukt ar iestudējumiem viesos uz dažādām vietām, arī tas, ka Valkā arvien vairāk cilvēku sāk paši sacerēt vārsmas. Kādreiz Gunārs Priede rakstīja: “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini”. Jūtos gandarīts, ka uz Raiņa Dzejas dienām ejam bez piespiešanas.
