18. turpinājums. — Arī mēs neviens neko nesaprotam. Un kā lai mēs būtu sapratuši lietas, kas tik kliedzoši kontrastēja ar visu, ko mums katru dienu mācīja.
18. turpinājums
— Arī mēs neviens neko nesaprotam.
Un kā lai mēs būtu sapratuši lietas, kas tik kliedzoši kontrastēja ar visu, ko mums katru dienu mācīja. Ka padomju vara ir pati humānākā un pati taisnīgākā pasaulē, ka mūsu dižais Skolotājs Staļins gandrīz vai personīgi cīnās, lai pasaulē tiktu uzveiktas visa veida netaisnības, lai visu cilvēci ieceltu gaišajā komunisma saulītē. Bija satriecoši apzināties, ka visaugstākajā valsts līmenī visu laiku kāds ir centies mūs muļķot. Neviens jau īsti nebijām ticējuši visiem propagandas trikiem, bet mēs bijām tikai pusaudži, kas gluži vienkārši vēl nespēj saprast, ka pasaulē iespējama tik šausminoša liekulība.
Pilī mums vairs nebija ko darīt, tāpēc sapulcējāmies zēnu kopmītnēs. Tāds neliels pulciņš, kādi seši vai septiņi, vēlāk izgājām uz kāpņu laukumiņa, nostājāmies gar margām un vērojām ceļu, kas veda tieši garām. Laiks bija silts, tāds viegls atkusnis, kaut saule slēpās aiz palsiem mākoņiem. Tolaik visas ziemas vēl bija sniegiem bagātas, un Vidzemes augstienē parasti pilnīgi nokusa tikai aprīļa pirmajā pusē, bet nereti gravās un nogāžu ziemeļu pusē atsevišķi balti laukumi saglabājās līdz pat pirmajam maijam. Tuvojās launaglaiks, kad stacijas virzienā sāka braukt smagās automašīnas ar cilvēkiem. Katrā kravas kastē pa divi karavīri ar šautenēm un kādi desmit divpadsmit cesvainieši, kas satinušies sēdēja uz mantu paunām. Pēkšņi no vienas mašīnas uz mums kliedza kāda meitene, un mēs pazinām savu klases biedreni Skaidrīti. Mūsu pulciņā atradās Gunārs no Aizkujas, un mums nebija noslēpums, ka viņu attiecībās sākusi veidoties pirmā romantiskā mīlestība. Skaidrīte tā kā piepacēlās nedaudz, norāva no sevis kaklarotu un meta mūsu virzienā. Gunārs saprata un noskrēja lejā piemiņas velti pacelt no sniega, bet mašīna jau pazuda pāri tiltam. Zēni bija noskaidrojuši, ka stacijā uz rezerves sliedēm stāvot garš vilciena sastāvs ar aizrestotiem lopu vagoniem. Viss bija skaidrs.
Man bija ļoti agri jāceļas, lai pagūtu uz vilcienu. Kopā ar mani uz savu Madonu posās kāds puisis, kurš tikai rudenī pārnācis mācīties pie mums.
Turpmāk vēl.
