Aldis ZaikovskisNezāleTā dullā nezāle te maisās vien pa kājāmUn dobēs kārtīgās tā glīto skatu jauc.Kaut, liekas, izravēta bija tā kā klājas,Bet paiet laiks… Vai, velns! Tā atkal plaukst!Kur līdi, nezāle?! Vai kāds te tevi sauca?Tev varbūt kūtspakaļā vieta atļauta.Še tev ar kapli vēl pa ietiepīgo skaustu,Lai atceries – nav tava vieta te.Vēl reizi nezāli cērt nost ar sakni visuUn kaut ko indīgu pa laikam virsū lej.Nu varbūt beidzot paliks viņas dziesma klusu?Bet paiet laiks… Tā atkal zied un smej.
