Pašlaik ārzemēs strādā 17 kārķēniešu — 11 vīriešu un sešas sievietes. Pārsvarā tie ir jauni, stipri puiši, kuri vēl nav nodibinājuši ģimenes.
Pašlaik ārzemēs strādā 17 kārķēniešu — 11 vīriešu un sešas sievietes. Pārsvarā tie ir jauni, stipri puiši, kuri vēl nav nodibinājuši ģimenes. Viņu vidū arī brāļi Jānis un Normunds Mieži.
Latviju šobrīd skāris trešais emigrācijas vilnis. Neviens nav saskaitījis, cik cilvēku devušies strādāt uz ārvalstīm, taču, pēc aptuvenām aplēsēm, šis skaitlis drīz varētu līdzināties Staļina represiju skarto cilvēku daudzumam. Aptuveni 300 tūkstošus deportēja vairāk nekā pirms pusgadsimta, tagad brīvprātīgi svešumā devušies apmēram 200 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.
Kas šos cilvēkus vilina un sauc, kādi ir ieguvumi un zaudējumi, strādājot ārzemēs?
Noder Latvijā gūtā bruģēšanas pieredze
“Īrijā strādājam gadu. Aizbraucām ar paziņu palīdzību. Zinājām, ka būs kur palikt, bet darbu meklējām paši. Līdzi bija fotogrāfijas, kurās bija redzams mūsu veikums Latvijā — bruģētas ielas un celiņi. Nedēļas laikā atradām darbu firmā un četratā — kopā ar vēl diviem kārķēniešiem Elmāru Daini un Agni Blanku — strādājam vienā brigādē. Ļoti noder Latvijā gūtā bruģēšanas pieredze. Šis darbs ir precīs, bieži vien jāstrādā ne tikai fiziski, bet arī ar prātu, lai izveidotu dažādus rakstus un flīžu salikumus. Salīdzinot ar Latviju, Īrijā darbs ir fiziski vieglāks. To veic vairāk ar tehniku, objektos parasti zemes pamats ir sagatavots, tāpēc mums jāveic tikai bruģēšanas darbi,” stāsta Jānis, kuram ir bruģētāja darba pieredze Latvijā. Viņš atzīst, ka Īrijā samaksa par darbu ir salīdzinoši labāka nekā Latvijā. Mūsu valstī ar šo darbu varot nopelnīt labi, taču problēmas sagādājot darba sezonālais raksturs. Latvijā bruģēt var apmēram no marta līdz novembrim, bet Īrijā klimatiskie apstākļi ir tādi, ka šos darbus var veikt visu gadu. “Īrijā ir liels pieprasījums pēc bruģēšanas darbiem, jo visā valstī būvējas. Bruģēti celiņi ir populāri visur — pie sabiedriskām ēkām, privātmājām, zemnieku saimniecībām. Latvijā tie vairāk ir pie turīgu cilvēku mājām. Piemēram, Jūrmalā mēs kāda ļoti situēta cilvēka mājā bruģējām pat siltinātu flīžu celiņu iebraukšanai garāžā, lai ziemā tas vienmēr būtu atkusis,” stāsta Jānis. Normunds atzīst, ka viņš ar bruģēšanu saskāries tikai Īrijā. Viņam un arī pārējiem puišiem vislabāk patīk veidot kāpnes, jo tās parasti ēkām piedot īpašu kopskatu un ceļ vērtību. “Firmas īpašnieks mums uzticas, nekad mūs nekontrolē, jo zina, ka darbs būs paveikts labi. Mums ir firmas mikrobuss. Vienā reizē bija nepatīkams gadījums, kad naktī no tā izzaga mūsu instrumentus un darbarīkus diezgan lielā vērtībā, bet no šādām situācijām jau neviens nekur nav pasargāts ,” teic Jānis.
Nav jādomā, ko ēdīsim
“Uz Īriju braucam pēc naudas, ne pēc labākas dzīves. Sadzīve tur ir ļoti sakārtota. Tur nav jāuztraucas, ko rītā ēdīsim. Varam plānot, kādas lietas iegādāties, un tās arī nopirkt. Mēs nekādā gadījumā nepaliksim Īrijā visu mūžu. Tikai vēl kādu laiku tur jāpastrādā un jāpapelna, lai varētu piepildīt iecerētos mērķus. Nekur nav tik labi kā mājās. Atbraucot Ziemassvētku atvaļinājumā uz Kārķiem, centāmies izbaudīt to, kā pietrūkst Īrijā, — dabu un klusumu. Bijām vairākas reizes Sedas upē un Burtnieku ezerā makšķerēt,” stāsta brāļi Mieži.
Īrijā Kārķu puiši četratā īrē māju un ikdienā pārtiku iepērk lietuviešu un krievu veikalos, jo tur ir nopērkama arī Latvijas rupjmaize un cita dzimtenē ražotā produkcija. Jānis Ziemassvētku atvaļinājumā Latvijā iegādājās mašīnu, ar kuru aizbrauca atpakaļ uz Īriju. Arī Normundam ir mērķi, kuru dēļ jābrauc peļņā uz Īriju, taču tie netiek izteikti skaļi. Viens gan ir skaidrs — Normunds iecerējis iegādāties labu akordeonu. Puisis no iepriekšējām paaudzēm mantojis muzikālo dzirdi, un akordeona spēle ir viņa vaļasprieks.
Spēlē vietējā basketbola komandā
Jānis, Normunds, Elmārs un Agnis ir sportiski puiši un iesaistījušies blakus pilsētiņas Ņūrosas basketbola komandā. “Tā ir laba atslodze pēc darba,” saka brāļi. Brīvajā laikā puiši makšķerē, ceļo, brauc ar kvadrocikliem, apmeklē internetkafejnīcu.
Drīzumā uz Īriju pošas arī Jāņa un Normunda māsa Taiga. Tad vecākiem Marutai un Egīlam visi trīs bērni būs svešumā. Maruta atzīst, ka, protams, gribētos, lai bērni būtu tuvāk un mājās biežāk, taču ar mūsdienu sakaru iespējam nav tik traki. “Dēli bieži zvana. Viņi pastāsta, kā klājas, mēs izstāstām savus jaunumus. Ja bērniem iet labi, tad arī mēs esam priecīgi un laimīgi,” saka Maruta.
Pats galvenais ir tas, ka brāļi saka: “Mums patīk būt “Vizbuļos”, mājās, kurām tēvs kādreiz deva puķu vārdu, jo meža malā zied vizbulītes.” Latvijā puišus gaida latviešu meitenes. Jānis un Normunds atgriezīsies, jo, pēc viņu domām, nekur nav tik labi kā mājās un nekur nav tik jaukas meitenes kā Latvijā.
