Sitiens pa skolām

Viena no karstākajām tēmām Smiltenes novadā pēdējā pusotra mēneša laikā ir novada skolu tīkla optimizācija. Dažām lauku skolām tā var beigties ar to slēgšanu. Viss būs atkarīgs no tā, ko izlems Smiltenes novada pašvaldības domes deputāti, savukārt viņus un arī citas vietvaras domāt par izglītības reformām burtiski spiež valdība Izglītības un zinātnes ministrijas personā ar savu redzējumu par Latvijas skolu nākotni (atslēgvārdi ir optimizēt, slēgt, samazināt).

Formulējums ir šķietami vienkāršs, – vai dažu skolēnu dēļ pašvaldībai ir jāuztur skola, jo tas izmaksā dārgi? Taču faktiski jautājums ir ļoti daudzslāņains, tā centrā ir nevis izglītības iestādes ēka un tās uzturēšana, bet cilvēki – ikviens skolēns un viņa ģimene. Gana ilgi rakstījusi par lauku skolām un tas, ko esmu novērojusi, tajās ierodoties, ir izteikti ģimeniska vide, kopības sajūta, ko skaitliski lielajās izglītības iestādēs nepanākt. It kā sīkums no manas personīgās pieredzes, bet zīmīgs, – ieejot lauku skolā, “labdien” svešam pieaugušajam saka gandrīz katrs pretimnācējs skolēns.

Ir  taisnība tiem vietējiem cilvēkiem, kuri apgalvo, – skola ciematā ir vietējais centrs, tēlaini izsakoties, gaišuma un dzīvības saliņa. Ja tā nebūs, no ciema lēnītēm aizplūdīs dzīvība. Manuprāt, tā dēvētā skolu tīkla optimizēšana visas valsts mērogā ir stāsts par to, kāda būs nākotnes Latvija. Kad finanšu aprēķinu vārdā tiek likvidētas mazās skolas, man šķiet, ka tiek iecirsts kājā laukiem, lai tie noasiņo, bet tieši lauki ir mūsu nācijas pamats (domāju, daudzi tagadējie pilsētnieki, savus radu rakstus pētot, secinās, ka viņu vecvecāki dzīvojuši laukos, arī ar manējiem ir tāpat).

Kad skatījos TV ziņas par valsts budžeta izskatīšanu Saeimā, burtiski “acīs dūrās” premjera Krišjāņa Kariņa striktais norādījums nozaru ministriem, – nekāda papildu finansējuma nevienai nozarei nebūs, jātiek galā ar to, kas iedots! Ja nepietiek, jāīsteno reformas!

Tagad pēc “Apvienotā saraksta” iebildēm valdošās koalīcijas partneri vismaz piekrituši no budžeta likumprojektu paketes izņemt Izglītības likuma grozījumus, kas būtu kalpojuši kā sākums skolu tīkla reformai. “Apvienotā saraksta” pārstāvju ieskatā šie grozījumi apdraudētu mazo lauku skolu turpmāku pastāvēšanu, – tie paredzēja pārskatīt skolu kritērijus, arī par minimālo bērnu skaitu klasē, kas nozīmētu, ka slēgšana draud vairāk nekā trešdaļai lauku skolu. 

Taču ar to nekas nav beidzies. Izglītības ministre Anda Čakša plašsaziņas līdzekļiem jau uzsvērusi, – reģionos bērnu un jauniešu skaits ir ievērojami samazinājies, šobrīd ir skolas, kur bērnu skaits ir mazāks par skolotāju un tehnisko darbinieku skaitu kopā, un darba grupa turpina izstrādāt kritērijus un priekšlikumus skolu tīkla reformai. Pašvaldības ir šīs situācijas ķīlnieces. Nezinu, varbūt vietvarām vajadzēja visām kopā protestēt un prasīt valdībai, kā tad īsti tikusi apsaimniekota mūsu valsts, ja tagad 12,7 miljardu eiro lielais budžets ir nabadzības budžets, naudas gandrīz nekam nepietiek un kaut kas var pastāvēt, tikai kaut ko iznīcinot.