Nobeigums. 1957. gada februārī, pēc vienpadsmit izsūtījumā pavadītajiem gadiem atgriezies no tālās Magadanas tēva mājās Strenčos, ar iedragātu veselību, bet morāli nesalauzts, Voldemārs Gaujas krastos sāk skolot slēpošanas gudrībās māsasdēlu.
(nobeigums)
1957. gada februārī, pēc vienpadsmit izsūtījumā pavadītajiem gadiem atgriezies no tālās Magadanas tēva mājās Strenčos, ar iedragātu veselību, bet morāli nesalauzts, Voldemārs Gaujas krastos sāk skolot slēpošanas gudrībās māsasdēlu Uģi Airi, vēlāk labu peldētāju, un tuvāko kaimiņmāju puikas Edmundu Žumburu, Viesturu Pinku, Juri Markovu (1963. gada PSRS junioru čempionātā 22. vieta — augstākā, ko jebkad sasnieguši Latvijas distanču slēpotāji) un citus, samērā īsā laikā radot strauju slēpošanas uzplaukumu Strenču apkārtnē. Ojārs Maiss, Jānis Ozoliņš, Jānis Mežulis, Gunārs Cīrulis, Andrejs un Juris Kreiļi, Viesturs un Aldis Rinkēviči, Jānis un Indulis Konošonoki, Aldis un Aigars Leiši, Viktors Stepanovs, Māris Ļaudaks un arī šo rindu autors — visi mēs gadskārtu secībā cits no cita un arī no Voldemāra Vītola esam kaut ko savā slēpotprasmē guvuši. Daudzi no pieminētajiem vēlāk kļuvuši Latvijā pazīstami slēpotāji un biatlonisti, kā arī treneri, sporta darba organizatori un vienkārši sporta entuziasti.
Sestdienās un svētdienās agrāk tik iecienītajā Strenču slēpotāju pulcēšanās un atpūtas pārgājienu vietā Torņa kalnos, kur bieži sabrauca vairāk nekā simts dalībnieku, allaž mundrs un dzīvespriecīgs klāt bija arī mūsu vecmeistars Vītolvoldis (tā viņu bieži dēvēja strencēnieši). Viņš bija aculiecinieks gan skolas, gan mežrūpsaimniecības rīkotajos slēpošanas pasākumos. Vienmēr ar padomu, ar uzmundrinājumu, ar neatslābstošu interesi par visu notiekošo apkārtnes sporta dzīvē. Viņš nebija ne oficiāls treneris kādam, ne arī atbildīga persona. Viņš pats vēl spēja noskriet daudzus no jaunajiem. Ne velti 46 gadu vecumā viņš izcīnīja Valmieras rajona čempiona titulu slēpošanā. Viņš bija gan “mazais”, gan reizē lielais Voldemārs Vītols.
Bērnībā draugu un paziņu nostāstos biju dzirdējis par viņa sportiskajiem panākumiem Eiropas stadionos un sniegotajās trasēs, par viņa fantastisko balvu kolekciju un savāktajiem pašmāju un ārzemju preses izdevumiem, kuros bija lasāms un skatāms par viņa paša sporta gaitām pirmskara Latvijā un arī vēlāk. Šajā ziņā Voldemāra atbalstītājas bija abas māsas, īpaši Ella, kura līdz sava mūža beigām pārdzīvoja brāļa likteni un vienmēr ar asarām acīs gaidīja to mirkli, kad atkal godā tiks celts nepelnīti nonicinātā olimpieša Voldemāra Vītola vārds. Šo to man reizēm pastāstīja un parādīja arī pats vecmeistars, kad gar Vītolu tornīšmāju pāri Gaujai mēroju ceļu no Strenčiem uz Ūdriņiem. Viņš aicināja kādreiz ienākt ciemos, bet mūžīgajā steigā vienmēr gadījās kas svarīgāks. Arī liktenīgajā 1980. gada 24. februāra rītā viņš aicināja mani pēc sacensībām pie sevis, lai parunātu par sportu un parādītu savas kolekcijas. Diemžēl tam nebija lemts piepildīties. Biju visu nokavējis. Pēc viņa nāves dīvainā kārtā no mājas visas V. Vītola izcīnītās trofejas bija pazudušas. Par to neapšaubāmi bija parūpējušies valsts drošības komitejas darbinieki. Turpmākajos gados tika aizliegts “Vītola kauss”. Tika paskaidrots, ka kausus drīkst nosaukt un sacensības rīkot tikai izcilu padomju darbinieku vārdos, obligāti saskaņojot ar valsts drošības komiteju. Dīvaini, ka pirmajās divās balvas izcīņas reizēs Strenču izpildkomitejas priekšsēdētāja, spiežot roku, pasniedza uzvarētājiem šo pašu it kā nelikumīgo kausu. Sacensības turpmāk tika pārdēvētas un rīkotas par godu Padomju armijas un jūras kara flotes dienai.
Vēlāk, kad kārtoju visas formalitātes par Voldemāra Vītola reabilitāciju, 25 gadus vācu materiālus par Voldemāra Vītola sportisko biogrāfiju, leģionāra gaitām Kurzemes katlā, interesējos par laikabiedru atmiņām. Tās precīzi raksturo kāds sens ieraksts kādreiz populārā Valmieras boksera, bijušā Strenču slimnīcas sporta organizatora Viktora Nedeļkina atmiņu albumā: “Voldis bija labsirdīgs, disciplinēts, godīgs cilvēks, kurš bezgala mīlēja sportu, cilvēkiem vajadzīgāko un visieteicamāko nodarbošanos…”
V. Nedeļkins bija pirmais, kurš padomju laikā uzdrošinājās celt godā Voldemāra Vītola vārdu, septiņdesmitajos gados Strenčos noorganizējot sportistu kafejnīcu, veltītu Berlīnes olimpietim.
Voldemārs bija džentlmenis šā vārda visīstākajā nozīmē. To teikuši un apstiprinājuši visi, ar kuriem man izdevies par viņu aprunāties. Viņš vienmēr pratis būt uzmanīgs un neuzbāzīgs sarunu biedrs. Labprāt uzturējies daiļā dzimuma sabiedrībā, bet viņām savukārt patikusi Voldemāra sabiedrība — viņa vienkāršība, labestība, iznesība un stāja.
