Lauksaimniecība iet līdzi laikam, robotizētās iekārtas darbu atvieglo, bet neaizstāj pilnībā

Ilgus gadus strādājot ar liellopiem, darba mūžu veltot veterinārfeldšera, gaļas un piena lopu pārraudzībai un liellopu mākslīgajai apsēklošanai, Jolanta Duncīte krājusi pieredzi un zināšanas dienu no dienas. Ar prakses ceļā gūtajām zināšanām viņa jau piekto gadu Smiltenes tehnikumā māca veterināros un lopkopības priekšmetus jauniešiem, kā arī pieaugušajiem, kuri tehnikumā apgūst mūžizglītības programmas.

Uz katru nodarbību skolotāja rūpīgi gatavojas, domājot ne tikai par prezentācijām, bet arī praktiskiem uzskates materiāliem. Uz kādu no nodarbībām ir paņēmusi līdzi siena un skābsiena paraugus, tad ar lopbarības aromātu smaržo viss kabinets. Nav šaubu, ka ar tādiem uzskates līdzekļiem nodarbība vēl ilgi paliks atmiņā un katrs pēcāk mācēs noteikt sausnas procentus lopbarībā, ko apguvuši nodarbības laikā, arī savā saimniecībā.

Jā, šādā Jolantas vadītā nodarbībā esmu bijusi klāt, jo nu jau drīz būs pusgads, kopš sestdienās dodos uz Smiltenes tehnikumu pēc jaunām zināšanām, pavisam nesaistītām ar savu pašreizējo profesiju. Jolanta savās nodarbībās stāsta ar tik lielu degsmi un aizrautību, ka nevaru sagaidīt mācību gada noslēgumu, tāpēc aicinu viņu uz sarunu īsi pirms kalendārā pavasara iestāšanās.

Jolantai ar vīru Zigmundu Brantu pagastā ir neliela saimniecība, ko viņa sauc vairāk par hobijsaimniecību. No mājām līdz tehnikumam katru dienu viņa mēro 17 kilometrus vienā virzienā darbdienās un arī sestdienās (atkarībā no grafika).

Sarunā ar “Ziemeļlatviju” viņa atklāj, cik svarīgi ir dzīvot aizrautīgi, neturēt zināšanas zem pūra, bet ar tām dalīties. Viņa ir dzīvniekmīle, tāpēc mēdz atgādināt, ka cilvēki, kuriem nepatīk dzīvnieki, nemaz nevar strādāt ar tiem, bet, ja strādā, tad tikai neilgu laiku.

– Kādā intervijā lasīju, ka esat no Gulbenes puses.

– Tā ir. Ja precīzi, mana dzimtā puse ir Galgauskas pagasts. Uzaugu lauku mājās līdzās dzīvniekiem,  lielā ģimenē – bijām četri bērni. Tika turētas govis, cūkas, aitas, zirgs un vistas. Protams, vienmēr bijuši arī suņi un kaķi. Mēs, bērni, bijām iesaistīti visos lauku darbos. Kā jau tā laika bērni, vasarās gājām arī ganos. Mamma strādāja kolhozā, kur slauca pirmpienes, pēc tam kopa audzējamās telītes. Gājām līdzi viņai uz darbiņu. Var teikt, ka ar lopkopību esmu saistīta kopš bērna kājas. Maza meitene būdama, iemācījos slaukt govis, iejūgt zirgu un veikt citus darbus.

Jau no bērnības zināju, ka vēlos strādāt ar dzīvniekiem. Pēc Galgauskas astoņgadīgās skolas beigšanas aizgāju mācīties uz Smiltenes tehnikumu. To pabeidzu 1988. gadā. Dažādu apsvērumu dēļ tālāk mācīties neaizgāju, gribēju studēt Jelgavā kā lielākā daļa tehnikuma beidzēju. Tajā pašā laikā gribēju kļūt neatkarīgāka, tāpēc sāku strādāt organizācijā, kas nodarbojās ar mākslīgās apsēklošanas pakalpojumiem.

Jā, šeit mācījos pati un tagad mācu topošos speciālistus. Pēc papīriem esmu sertificēta veterinārfeldšere, lopkopības tehniķe, mākslīgās apsēklošanas tehniķe, gaļas un piena lopkopības pārraudze. Ilgus gadus esmu veltījusi šiem darbiem, arī tagad turpinu to darīt.

Kad tehnikumā sāka mācīt lopkopības tehniķus, skolas vadība mani uzaicināja mācīt ciltsdarbu un veterinārijas pamatus. Tagad mācu arī citus priekšmetus, tostarp lauksaimniecības dzīvnieku ēdināšanu un anatomiju. Tā sanāca, ka līdz ar darbu tehnikumā esmu piepildījusi vēl vienu savu bērnības sapni – būt par skolotāju. Tehnikuma kolektīvā esmu iejutusies uz visiem 100 procentiem un par to jāsaka paldies visiem kolēģiem, kuri neliedza padomu un ar kuriem joprojām sadarbojos dienu no dienas.

– Cik liela ir jūsu saimniecība?

– Apsaimniekojam 20 hektārus lauksaimniecības zemes, uz pusi vairāk meža. Zālāju noganīšanai audzējam gaļas liellopus. Agrāk bija arī dažas piena govis, bet, saprotot, ka nevarēšu apvienot darbu skolā, no piena govīm atteicos, tās nācās likvidēt. Tagad mums ir sešas zīdītājgovis, divi vaislas buļļi un truši. Kopā ar ataudzējamajiem un jaunajiem dzīvniekiem kopā ap 80 trušu. Ir arī vistas.

Visu sev un lopiņiem nepieciešamo izaudzējam paši. Tehniku – pļaujmašīnu, presi, skābbarības ruļļu ietinēju un visu pārējo – iegādājāmies par saviem līdzekļiem, bez projektu atbalsta. Darbi saimniecībā – lopu barošana, barības sagādāšana – jau pamatā ir vīra ziņā, jo kādam ir jābrauc ar traktoru. Visos darbos iesaistīti arī dēli un vedekla. Viņi vairāk rūpējas par trušiem, lai tie ir paēdināti, ir tīri būri.

Kā es izdomāju, ka vajag turēt trušus? Tur ir atsevišķs stāsts. Viss aizsākās ar to, ka man un vedeklai radiniece uzdāvināja trušus – meiteni un puiku. Tas nozīmē, ka pēcnācēji ir neizbēgami. Un truši, kā zinām, ļoti ātri vairojas. Tā sākās mūsu aizraušanās ar truškopību. Nobarojamos dzīvniekus realizējam savējiem, nav liels noiets, bet vismaz kaut kas. Arī paši pēdējos gados esam iemācījušies uzturā lietot truša gaļu. Tai ir patīkama garša, tā satur maz tauku un veselas barības vielas, ir viegli sagremojama cilvēka gremošanas traktā. Truša gaļu ēd vārītu, ceptu, kūpinātu un sautētu. No tās var pagatavot sautējumu, malto gaļu, zupas, salātus un citus garšīgus ēdienus. Starp citu, arī mājas saucas “Zaķīši”, tāpēc šķiet, ka trušiem te likumsakarīgi dzīvot. “Zaķīši” ir mana vīra Zigmunda vecvecāku mājas, kurām ir ļoti sena vēsture – vairāk nekā 150 gadu. “Zaķīšos” dzīvojam četras paaudzes. Es “Zaķīšos” dzīvoju 30 gadus, – tik ilgi ar vīru esam kopā.

Mūsu sētā vienmēr ir bijis suns un daudz kaķu. Mums visas kaķenes ir sterilizētas un runči  kastrēti, bet kaķu pieaugums tāpat ir neizbēgams. Vai te ir kāda aura, bet ik pa laikam pie mums pajumti atrod kāds pamests, noskumis dzīvnieks. Neviens no viņiem nekad likteņa varā pamests netiek, tas nebūtu cilvēcīgi. Kā cilvēks var pamest savu mājdzīvnieku, man tas nav saprotams. Mums teritorija liela, visiem ir kur dzīvot. Arī mājas sargam nākas visus pieņemt un sadzīvot. Suni Arsi paņēmām no patversmes, tas mums ir gluži kā ģimenes loceklis, arī īsts luteklītis un mājas sargs.

– Nodarbībās stāstījāt, ka jums ir vaislas bullis, kurš “strādā” citās saimniecībās, sava veida niša. Kā pie šādas domas nonācāt?

– Ilgus gadus strādāju par gaļas liellopu pārraudzi, manā redzeslokā ir ap 30 ganāmpulku. Nonācu pie atklāsmes, ka šī varētu būt laba alternatīva, lai gaļas liellopu audzētāji paplašinātu savus ganāmpulkus un viņiem nebūtu jāsatraucas, kā iegādāties pašiem savu vaislas bulli, kā arī, lai katrā govju meklēšanās reizē nav jāsauc mākslīgās apsēklošanas speciālists. Saprotams, ja ganāmpulks ir liels, tad mākslīgās apsēklošanas pakalpojumi nebūt lēti neizmaksā. Vaislas buļļa noma patiesībā ir pieprasīts pakalpojums, uz to veidojas rinda. Izdevīgi gan mums kā audzētājiem, gan pakalpojuma saņēmējiem. Šobrīd man ir divi Limuzīnas šķirnes buļļi, kurus iznomā citās saimniecībās. Laiks, ko tie pavada konkrētā saimniecībā, ir atkarīgs no govju skaita. Ja ganāmpulkā ir 30 sieviešu dzimuma pārstāves, tad tie noteikti ir savi divi trīs mēneši. Protams, par šādu pakalpojumu tiek parakstīta atbilstoša vienošanās, viss notiek kā nākas.

– Cik man zināms, tehnikuma inventārā bāze lopkopības un veterinārmedicīnas priekšmetu apguvē ir manāmi pilnveidojusies. Pastāstiet, kas ir tas jaunais!

– Aizvadītā gada decembrī tehnikumā pienāca ļoti gaidīts sūtījums no Kanādas – mācību vajadzībām gotiņa – mulāža ar visu mazuli (teliņu). Par gotiņu – mulāžu ir neizsakāms prieks kā man, tā arī veterinārmedicīnas nodaļas vadītājai Evijai Bērziņai un visas veterinārās nodaļas kolektīvam, un ceru, ka arī audzēkņiem, kuri to jau redzējuši. Gotiņai jau dots vārds Abula, bet teliņu esam nodēvējuši par Brenguli. Tehnikums ir vienīgais Latvijā, kas var lepoties ar tik unikālu mācību materiālu. Patiesībā šo mulāžu – gotiņu gaidījām septiņus gadus, jo projekts tika uzrakstīts jau 2015. gadā. Birokrātija bija radījusi šķēršļus, bet nu tie visi ir aiz muguras, lai minētais iepirkums beidzot sasniegtu tehnikuma audzēkņus – nākamos lopkopības tehniķus un veterinārārsta asistentus. Simulācijas iekārta iegādāta Eiropas Sociālā fonda darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” ietvaros. Kā mēs mēdzam pajokot, šī ir viena no dārgākajām govīm Latvijā, ja ne pati dārgākā. Mulāža sniegs tādas iespējas, kā slaukt govi, saprast, vai teliņš mātes vēderā guļ pareizi, ja ne, tad iemācīties to pagriezt pareizi dzemdību laikā, kā arī raksturot dzīvnieka kondīciju. Šāds mācību līdzeklis paver daudz iespēju, jo mulāža ir 1:1 attiecībā pret dzīvnieka dabīgajiem izmēriem.

Vēl jāpiemin aizvadītā gada novembris, tas skolas vēsturē ieies ar pirmo meistarklasi jaunajā piena klasē, kas iekārtota ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra atbalstu. Piena klase ir praktisko nodarbību vieta nākamajiem lopkopības tehniķiem un veterinārārsta asistentiem – aprīkota ar mūsdienīgiem slaukšanas aparātiem, piena mērītājiem un citām nākamo profesionāļu apmācībā svarīgām ierīcēm. Piemēram, piena mērītāji ir būtiski piena pārraudzībā, – ar to palīdzību nosaka piena daudzumu un, paņemot piena paraugu, var sekot līdzi govju veselībai, reģistrēt ražības datus un iegūt citu svarīgāko informāciju. Mācību stundās ļoti noderēs arī govs tesmeņa makets. Šāds aprīkojums Latvijā ir tikai pāris skolās, tāpēc, tāpat kā mani kolēģi, arī es iesaku jauniešiem to novērtēt un izmantot šo iespēju, šeit mācoties.

– Tas nozīmē, ka mācības ir vieglāk apgūstamas?

– Daudzi joprojām lopkopības tehniķa profesiju nesaista ar datorprogrammām un jaunākajām tehnoloģijām. Taču tagad gandrīz visu to, ko cilvēkam agrāk vajadzēja darīt pašam, paveic datorprogrammas un roboti. Laiki mainās, taču lopkopības tehniķa (ko agrāk vairāk pazina kā zootehniķus) profesijas pamati paliek nemainīgi. Es teiktu – līdz ar iepriekš minēto mācību tehnisko bāzi ir interesantāks un aizraujošāks mācību process, taču cilvēcisko faktoru darbā ar dzīvniekiem nevar aizstāt nekādi roboti. Ja strādā ar lopiem, savā ganāmpulkā visu laiku tie jānovēro – jāseko līdzi dzīvnieku veselībai, izmaiņām uzvedībā, ēšanas paradumos. Tas viss ir svarīgi tālākās rīcības un darba menedžēšanā.

Joprojām pieturos pie pārliecības, ja vēlas saimniekot pats savā zemnieku saimniecībā, ir jābūt pamatzināšanām ģenētikā, mākslīgajā apsēklošanā, jāprot nolasīt datorprogrammu sniegto informāciju un analīžu rezultātus. Jaunās zināšanas un prasmes vajadzīgas arī tad, ja jaunietis vēlas strādāt mūsdienīgā fermā, kur lopkopības tehniķis ir nākamais aiz saimnieka, kurš atbild par visu, kas notiek ganāmpulkā.

Patiesībā, apgūstot lopkopības pamatus, saimniekam pašam būtu jātiek galā ar daudzām lietām, kur citā gadījumā tiek saukts veterinārārsts, piemēram, ja dzīvniekam ir gremošanas problēmas. Jāprot pareizi vadīt normālas dzemdības un prast konstatēt sarežģījumus un pamatoti aicināt palīgā veterinārārstu.

Arī saprotams, ka katrs liellops saimnieka izpratnē ir materiāla vērtība, tāpēc vēlas, lai dzīvnieku aprūpētāji izturas pret to ar lielu atbildību, spēju un zināšanām atbilstoši rīkoties arī krīzes situācijās, kad pats nav varējis būt klāt. Tāpēc mūsdienu prakse rāda, ka lielie saimnieki pieņem darbā galvenokārt slaucējas (arī slaukšanas zāles operatorus) ar atbilstošu izglītību, kas zinās, kā sniegt primāro veterināro palīdzību lopiņam, kas varbūt izglābs arī jaundzimušā teliņa dzīvību.

Kas attiecas uz jauniešiem, kuri atnāk mācīties pēc 9. klases, daļa no viņiem nav bijuši fermā un pat iedomāties nevar, ko nozīmē darbs ar lopiem. Tāpēc jaunos audzēkņus pirmajā praksē vedam uz LLU mācību un pētījumu centru “Vecauce”, kur iepazīstinām gan ar vienkāršākajiem darbiem, gan ar jaunajām tehnoloģijām. Tur viņiem jāpavada nedēļa strādājot – gan barojot un apkopjot lopus, dzirdinot teliņus. Nākas iepazīsties arī modernizētām tehnoloģijām, audzēkņiem ir iespēja saprast, ko nozīmē govju slaukšana piena vadā modernā slaukšanas zālē vai ko nozīmē robotizēta slaukšana. Sadarbojamies ar zemnieku saimniecībām, uz kurām dodamies mācību ekskursijās. Parasti saimnieki ir atsaucīgi, gatavi dalīties pieredzē un stāsta visu bez liekuļošanas, ka bez rūpīga darba, zināšanām un degsmes par to, ko dari, par lauksaimniecību var aizmirst.

– Saprotu, ka ir liela atšķirība – mācību vielu izskaidrot jauniešiem vai pieaugušajiem, kuri izvēlējušies mūžizglītību.

– Protams. Apgūt lopkopības tehniķa vai veterinārārsta palīga profesiju mūžizglītības programmā izvēlas cilvēki, kuri jau skaidri zina, kāpēc to dara. Viņiem visiem ir algots darbs, ģimene, daļai mājās arī mazi bērni. Starp ikdienas rūpēm viņi atrod laiku, lai vienu dienu nedēļā ierastos skolā uz klātienes nodarbībām. Brauc no Kurzemes, Latgales, Zemgales, Vidzemes. Šādā griezumā pārstāvēta visa Latvija. Priecē, ka uz mācību stundām nāk ar konkrētiem jautājumiem, kas visbiežāk radušies, strādājot savā saimniecībā. Daļa nodarbību notiek arī attālināti – tiešsaistē.

Tiesa, joprojām netiek izskausts priekšstats, ka darbs fermā ir tāds melnais darbs, kas netiek pietiekami atalgots. Tie, kas strādā lielajās saimniecībās, var apliecināt, ka samaksa par darbu ir adekvāta, atbilstoša padarītajam.

Uzsvēršu – paaudžu maiņa ļoti nepieciešama ne vien mākslīgajiem apsēklotājiem, ganāmpulku pārraugiem, ļoti trūkst arī veterinārārstu, kas vēlas strādāt ar lielajiem dzīvniekiem. Latvijas lopkopība būs nopietni apdraudēta, ja visi jaunie speciālisti izvēlēsies darbu ar lolojumdzīvniekiem – suņiem un kaķiem.

– Jūs vienmēr lepojaties par savu audzēkņu panākumiem. Zināms, ka divi no viņiem šobrīd ir Parīzē, kur piedalās starptautiska līmeņa jauno lauksaimnieku konkursā.

– Tā ir. Audzēkņu panākumi un sasniegumi katram skolotājam ir svarīgi, mēs taču pārdzīvojam līdzi katram no viņiem. Tieši šobrīd (saruna notiek 27. februārī) Smiltenes tehnikuma 3.a lopkopības tehniķu/veterinārārstu asistentu kursa audzēkne Adrija Ita Bērziņa un 2.b lopkopības tehniķu/veterinārārsta asistentu kursa audzēknis Renārs Cimermanis piedalās Eiropas jauniešu sacensībās lauksaimniecībā, kas notiek no 27. līdz 2. martam. Tur viņi devās kopā ar skolotāju Madaru Ciemiņu. Kā viņiem būs veicies, drīz zināsim. Citus gadus mūsējie šādā konkursā ir uzrādījuši ļoti labus rezultātus. Piemēram, pērn aptuveni 35 dalībnieku konkurencē mūsējie ierindojās augstajā 7. un 9. vietā. Konkurss tiešām ir vērienīgs, un tur ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas, tāpēc audzēkņi šim konkursam rūpīgi gatavojās.

Ar saviem audzināmajiem uzturam labas attiecības, interesējamies, kā viņiem klājas pēc skolas beigšanas. Nereti kāds no viņiem arī piezvana, pajautā pēc padoma, ja kas uz sirds sakrājies par darbu saimniecībā, un ne tikai.

– Februārī jūs organizējāt braucienu uz Vāciju, kur piedalījāties gaļas liellopu vērtēšanā un izsolē. Ar kādām jaunām atziņām atgriezāties no tā?

– Uz Masterrind gaļas liellopu izsoli Verdenā (Vācijā) organizēju braucienus jau vairākus gadus. Tā kā sadarbojos ar gaļas liellopu audzētājiem, uz izsoli dodamies kopā ar saimniekiem, kā arī ar audzēkņiem, kuriem interesē dzīvē redzēt, kā notiek gaļas liellopu izsole, uz kuru sarodas potenciālie pircēji no visas pasaules. Arī jau pieminētie divi audzēkņi bija ar mums Vācijā.

Lai veiksmīgi pārdotu vaislas bulli, jāiegulda liels darbs. Šajās izsolēs ir redzams, ka ar katru gadu šie dzīvnieki kļūst arvien izkoptāki. Arī izsoles dalībnieku skaits ir kļuvis krietni lielāks, – ja sākotnēji tie bija 150 gaļas liellopi, tad nu jau vismaz 200. Katru gadu no izsoles arī uz Latviju atceļo vairāki desmiti, vismaz 15–20, dzīvnieku ar ļoti labu ģenētiku. Aizpagājušajā gadā šādā izsolē arī es iegādājos vaislas bulli, bet šogad viens no izsoles eksemplāriem jau ir atceļojis uz Blomes pagasta zemnieku saimniecību “Pavasari”. Bullim jābūt tādam, lai ir ne tikai laba ģenētiskā bāze, bet lai pie viņa var mierīgi pieiet. Būtiskākie kritēriji, pēc kuriem speciālisti, saimniekiem palīdzot iegādāties gaļas liellopus, vadās, ir laba auglība, vieglas dzemdības, ātraudzība un temperaments. Izsolēs Vācijā, uz kurām braucam kopā ar saimniekiem izvēlēties jaunos vaisliniekus, visi liellopi iemācīti skaisti soļot saimniekam pie rokas, viņiem var pieiet klāt, paglaudīt. Tad eksperts mierīgi izvērtē visus rādītājus. Saimniekam tā ir goda lieta – parādīt savu liellopu plašākai publikai. Vācijā īpaši lielā cieņā ir ģimenes saimniecības. Arī izsolēs parasti ir klāt pa pārstāvim no katras paaudzes. Mums, latviešiem, noteikti ir uz ko tiekties.

– Aiz loga klauvē pavasaris. Kādi būs pirmie darbi jūsu lauku sētā?

– Līdzīgi kā citiem, ķersimies pie lauku sētas uzkopšanas. Kā mēs zinām, lielā talka vispirms sākas katra paša pagalmā. Tālāk jau pamazām būs sēšana un pirmie darbi siltumnīcā. Ir gana liels mazdārziņš, visu izaudzējam saimniecībā paši, protams, pašpatēriņam.

– Pēc kāda vadmotīva dzīvē vadāties?

– Mūžu dzīvo, mūžu mācies! Tas varbūt skan visai banāli, bet tā tas ir. Man patīk tas, ko es daru. Mana sirdslieta ir darbs ar dzīvniekiem. Un dalīšanās zināšanās ir pievienotā vērtība, ko es varu dot citiem, gadu gaitā krājot zināšanas un pieredzi darbā ar dzīvniekiem. Ja man solā sēd audzēkņi, kuri ir ieinteresēti tajā, ko es stāstu, tas ir liels gandarījums un pagodinājums, ka tas viss nav veltīgi, ka šī informācija kādam noderēs. Par teoriju pārliecināties un to izprast var tikai prakses ceļā. Tas ir fakts.

Mums ir dota iespēja dzīvot savā zemē zem mierīgām debesīm. Izbaudīt četrus gadalaikus ar saviem jaukumiem un untumiem. Aiz loga ir balta ziema, bet jau jūtam pavasara tuvošanos. Laiks skrien vēja spārniem un tikai uz priekšu. Dzīvosim, strādāsim un rūpēsimies par to, kas mums ir apkārt, un viens par otru.

#SIF_MAF2022

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.