Nezinu, kā citi, bet es ar nepacietību gaidīju, kaut ātrāk pienāktu pašvaldību vēlēšanu diena, jo pēdējā nedēļā politiskā reklāma kļuva tik uzmācīga un negaumīga, ka avīzes gribējās pāršķirt tikai gumijas cimdos.
Nezinu, kā citi, bet es ar nepacietību gaidīju, kaut ātrāk pienāktu pašvaldību vēlēšanu diena, jo pēdējā nedēļā politiskā reklāma kļuva tik uzmācīga un negaumīga, ka avīzes gribējās pāršķirt tikai gumijas cimdos.
Tāpēc šoreiz savus komentārus veltīšu dažiem starptautisko notikumu redzējumiem. Patiesībā taču jāpiekrīt, ka norises starpvalstu attiecībās mūsu dzīvi spēj ietekmēt daudz vairāk nekā pašmāju īstermiņa aktualitātes. Tātad — par ko priecājas un par ko bēdājas pasaulē?
Atkal Čečenijas tēma
Kremlim pieglaimīgie komentētāji vai kusa aiz labsajūtas, kad kļuva zināms par čečenu līdera Mashadova nogalināšanu. Izskanēja pat doma, ka tas ir Putina politikas milzu panākums, kas tagad mainīs līdzšinējo situāciju Ziemeļkaukāzā. Sastomīšanās sākās tikai pēc tam, kad nogāzās kārtējais militārais helikopters — gandrīz kā Dieva sods par impērisma sludinātāju gavilēm. Mans vērtējums šajā situācijā: Krievija nodedzināja aiz sevis ļoti svarīgus tiltus. Mashadovs bija cilvēks, kurš patiesi vairākkārt Kremlim piedāvāja sarunas, bet Beslanas skolas ieņemšana bija domāta kā veids, lai piespiestu krievus uz sarunu uzsākšanu. Bet Putins, reiz solījis čečenu kaujiniekus žmiegt ķemertiņos, Kremļa impēriskās ambīcijas pasludināja par cīņu pret terorismu.
Mashadova vietā jau stājies jauns čečenu kaujinieku līderis garīdznieks un šariata tiesas vadītājs Sadulajevs, bet kopumā nacionālās atbrīvošanās kustību no Londonas koordinē Zakajevs. Mashadovs bija cilvēks, kurš daudzmaz spēja iegrožot pašus radikālākos kaujinieku vadoņus, tostarp arī īstos teroristus un Al Qaeda pašnāvniekus, tagad viņi visi jutīsies kā vaļā palaisti džini, kuri graus un postīs visu, kam vien spēs piekļūt. Čečenijā izaugusi jauna paaudze, kas dzīvē redzējusi tikai karu un asinis, un šī paaudze radīs jaunus nežēlīgus līderus.
Cita rakstura briesmas Krievijai draud no pārējā Kaukāza reģiona. Kremļa impērisms radikalizē situāciju Gruzijā, un šī zeme turpmāk kļūs par visu mazo tautu separātistu atbalsta bāzi. Jeļcins savulaik ar visai piktu žestu Stambulā parakstīja starptautisku vienošanos par krievu karaspēka izvešanu no Gruzijas un Piedņestras. Šī vienošanās netiek pildīta, gluži pretēji, Maskava steidz izsniegt Krievijas pases gan Abhāzijas un Dienvidosetijas, gan Piedņestras iedzīvotājiem, bet Rogozina ģeržavņiki atklāti aicina minētās teritorijas iekļaut impērijas sastāvā. Maz ticams, ka var izcelties atklāts karš starp Krieviju un Gruziju (ASV un ES to nepieļautu), bet skaidrs arī tas, ka turpmāk nemieros un teroristu uzbrukumos liesmos gandrīz viss Ziemeļkaukāzs. Kamēr Dagestānā izpaudīsies galvenokārt mafijas karš, jo Kaspijas storu nelegālā zveja jau sen kļuvusi par militāra rakstura akciju, tad Osetija, Ingušija, Kabardija un citas mazvalstiņas aizvien aktīvāk karos par savu nacionālo neatkarību. Tas ir tas, ko Putins vēl nesaprot.
Piedņestras kārts
Oranžās revolūcijas panākumi Ukrainā ietekmē arī situāciju kaimiņvalstīs, tostarp Moldovā, un Krievijai šķiet ļoti nozīmīgi saglabāt savā kontrolē Piedņestras anklāvu. Rezultātā Moldova kļuvusi par vienu no vistrūcīgākajām valstīm Eiropā. Ap 700 tūkstošu moldāvu dodas peļņā uz Krieviju, jo pat turienes zemās algas viesstrādniekiem liekas kā debesu dāvana. Tikmēr pašā Piedņestrā, kur Krievija glabā milzīgus bruņojuma arsenālus (ko izveda no Ungārijas un Čehijas), līdz šim pārtikusi no nelegālās ieroču pārdošanas. Skaidrs, ka šāds stāvoklis nevar turpināties mūžīgi, Moldovai jāatjauno savas valsts robežas, un tas ir galvenais nesaskaņu avots starp Kišiņevu un Maskavu. Kaut oficiāli Moldovā pie varas skaitās Komunistiskā partija, tomēr šis nosaukums mūs var maldināt. Īstenībā no padomiskā komunisma palicis tikai sirpis un āmurs, bet politiski šī partija ir kaut kas vidējs starp nacionālkomunistiem un sociāldemokrātiem. Ja vispār no kaut kā jābaidās, tad tas ir līdz izmisumam nabadzībā iedzītu cilvēku radikālisms, bet radikālisms mūsdienās dzemdina terorismu.
Par Piedņestru jāpiebilst, ka tur nebūt nedzīvo etniskie krievi, bet pārsvarā tie ir pārkrievojušies ukraiņi jeb ruteņi. Kad ļaužu grupa sāk noliegt savas etniskās saknes, rodas etniski monstri, un tas minēto konfliktu padara sevišķi grūti risināmu.
Kurš iegūs, kurš zaudēs?
Nerimst strīdi par Latvijas prezidentes lēmumu 9. maijā braukt uz Maskavu. No jauna šo tēmu aktualizēja igauņu un lietuviešu prezidentu lēmums palikt mājās “kopā ar savu tautu”. Paviršam vērotājam tas šķiet kā Baltijas valstu nevienprātības izpaudums. It kā vienprātība būtu tikai kā anekdotē par kolhozu, kur visi guļ lielā šķūnī un segu vakaros velk pāri ar traktoru. Protams, ar Vīķes-Freibergas lēmumu nemierā vispirms mūsu TB/LNNK, jo šajā partijā daži runasvīri allaž bijuši taisnāki par zirga loku.
Gan Rītelam, gan Adamkum katram savi iegansti nebraukt. Rītelam pašlaik rūp viņa pārvēlēšana uz nākamo pilnvaru termiņu, bet lietuviešiem vispār prezidenta institūcija stipri diskreditēta. Turklāt jāsaprot, ka Rītels neprot valodas, bet Putins nebūt nebūs viņam laika kavētājs. Tā nu sanācis, ja kaimiņi nav bijuši džentlmeņi attiecībā pret dāmu, kurai būs morāls pienākums Maskavā simbolizēt visas trīs Baltijas valstis.
Līdz svinībām Maskavā vēl priekšā nozīmīgs notikums, jo Krievija solījusi ASV prezidentam, ka robežlīgums ar Latviju un Igauniju tiks parakstīts. Liekas, tas nenotiks Maskavā. Arī uz Rīgu Lavrova kungs tagad nebrauks. Bet uz Tallinu gan viņš var aizbraukt. Bet varbūt parakstīšana var notikt Briselē? Bet varbūt pavisam simboliski — kādā no robežpunktiem?
Maskavas ģeržavņiki mazliet mazinājuši tiešus uzbrukumus Vīķei-Freibergai, kaut pieklusinātākā veidā naida izpaudumi atkārtojas. Daudzi krievu politiķi pārliecināti, ka mūsu prezidente Maskavā piedzīvos kaunu, jo, pēc viņu paredzējuma, neviens ar viņu pat nesarunāsies — sēdēs kā tāda vientuļa tante kaktiņā un skums. Varam tikai apbrīnot šādu pašapzinīgu spriedumu naivitāti, jo īstenībā Vīķe-Freiberga jau tagad piesaistījusi pasaules līderu ievērību. Atzinības vēstules saņemtas gan no Lielbritānijas un Francijas, gan Nīderlandes, Norvēģijas, Islandes un vairāku citu valstu vadītājiem. Savukārt ar Latvijas prezidenti vēstures traktējumā solidarizējas arī Somijas prezidente Halonena un Polijas prezidents Kvasņevskis. Tāpēc varam paredzēt, ka Maskavā notiks viss tieši pretēji: svinību saviesīgajā daļā, kad sāksies viesu čupošanās, pie Putina turēsies vienīgi Vācijas Šrēders, Itālijas Berluskoni un Baltkrievijas Lukašenko. Varbūt vēl daži. Visi pārējie grupēsies ap Vīķi–Freibergu kā pievilkšanas centru. Un mūsu prezidenti vairāk par jebkuru citu medīs žurnālisti. Iespējams, Kremļa padomnieki to nojauš, bet viņu manevra iespējas visai mazas.
Rezumējot jāteic, ka ar savām aktivitātēm Vīķe-Freiberga ir nostiprinājusi savas Baltijas valstu neformālās līderes pozīcijas. Deviņdesmitajos gados šāds līderis bija Lennarts Meri, kurš pirms desmit gadiem uz Maskavu nebrauca. Tagadējā situācijā, teica Meri, Igaunijai vajadzētu braukt, jo Baltijas valstis kļuvušas par NATO un ES dalībvalstīm.
Tikmēr Pēterburgā jau atliets bronzā Cereteli veidotais Staļina piemineklis, kuru paredzēts uzstādīt Krimā. Tatāri apsolījušies uzspridzināt.
