Pēc trim nedēļām Itālijas pilsētā Turīnā svinīgi atklās ziemas olimpiskās spēles. Olimpiādes gaidās bieži atceramies savus izcilākos aizgājušo gadu atlētus un sporta leģendas.
Pēc trim nedēļām Itālijas pilsētā Turīnā svinīgi atklās ziemas olimpiskās spēles. Olimpiādes gaidās bieži atceramies savus izcilākos aizgājušo gadu atlētus un sporta leģendas.
Ja smiltenieši kopš 1992. gada vasaras lepojas ar olimpieti Daini Ozolu, bet valcēnieši par savējo uzskata Atlantas (1996. g.) ātro vidusdistančnieku Eināru Tupurīti, tad vecāka gadagājuma strencēnieši vēl atceras 1936. gada Berlīnes olimpisko spēļu dalībnieku Voldemāru Vītolu (27.01.1911. – 24.02.1980.), kurš dzīvojis, mācījies un par Eiropas līmeņa sportistu izaudzis Strenčos.
Voldemārs savulaik ieguvis 17 Latvijas meistara medaļas vieglatlētikā un 10 reizes kļuvis par Latvijas čempionu distanču slēpošanā. Par izciliem panākumiem saņēmis apbalvojumu no Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa.
V. Vītols ir apglabāts Strenču pilsētas kapos. Atzīmējot viņa 95. dzimšanas dienu, 5. februārī sporta aktīvisti rīkos Voldemāra Vītola 3. piemiņas slēpojumu uz Torņa kalniem, kur 1980. gada 24. februārī, piedaloties Strenču pilsētas ziemas sporta svētkos, pārstāja pukstēt leģendārā sporta vecmeistara sirds.
Laikā no 1930. līdz 1944. gadam V. Vītols bija viens no labākajiem Latvijas vieglatlētiem un slēpotājiem. 1940. gadā viņam piederēja valsts rekordi 1000 m (2:33,4), 1500 m (3:59,6), 3000 m (8:56,0), 5000 m (14:54,9), 10000 m (31:52,7), bet Latvijas rekords, ko Vītols sasniedza 3000 metru kavēkļu skrējienā (9:18,8) Berlīnē 1936. gada olimpisko spēļu finālskrējienā, izcīnot septīto vietu, netika pārspēts līdz 1954. gadam. Jāatzīst, ka šie rezultāti nedarītu kaunu Latvijas meistarsacīkšu dalībniekiem pat mūsdienās — 21. gadsimtā.
Distanču slēpošanā Latvijas meistarsacīkstēs Vītols ir uzvarējis gan karaliskajā 50 km maratonā, gan tolaik populārajā 18 km distancē, kā arī 4×10 km stafetē ASK komandas sastāvā. Septiņkārt bijis otrais dažāda ranga slēpošanas sacensībās Skandināvijas valstīs. Zeltu tolaik parasti “paņēmis” leģendārais somu sportists Pāvo Nurmi, kura ģimenē 1935. gadā pēc sacensībām Lahti viesojās arī Voldemārs.
1957. gadā pēc 11 gadu ilga izsūtījuma Magadanā V. Vītols 46 gadu vecumā ieguva septīto vietu PSRS Tālo Austrumu apgabala čempionātā distanču slēpošanā, bet pēc atgriešanās dzimtenē vēl kļuva par Valmieras rajona čempionu.
Pēdējās lielākās sacensības vieglatlētikā, pārstāvot Valkas rajona komandu, V. Vītolam bija republikas veselības spartakiāde Kazdangā 1973. gadā.
1978. gadā slēpošanas sacensībās Strenčos sporta vecmeistars dāvāja savu ceļojošo kausu. Pirmais to ieguva strencēnietis Einārs Lisenko. Pēc tam divus gadus pēc kārtas kausu izcīnīja Aivars Grinbergs. Otrreiz tas notika liktenīgajā 1980. gada 24. februārī, kad pēc finiša V. Vītols mira sacensību vietā, bet Strenču izpildkomitejas priekšsēdētāja M. Memļuka Valsts Drošības komitejas uzdevumā konfiscēja V. Vītola ceļojošo kausu. To izdevās atgūt tikai 1992. gadā, kad Latvija bija atguvusi savu neatkarību, un pati Drošības komiteja jau bija aizgājusi aizsaulē. Pēc 17 gadu pārtraukuma, pieminot Voldemāra Vītola 85. dzimšanas dienu, ceturto reizi tika pasniegts izcilā sportista dāvātais kauss, ko 1996. gada 28. janvārī slēpojumā “Strenči – Torņa kalni – Strenči” saņēma valmierietis Lauris Briedītis. Lauris uzvarēja arī nākamajā jubilejas reizē pēc pieciem gadiem — 2001. gada 28. janvārī — tādējādi viņš ir kausa glabātājs jau 10 gadus. Lai iegūtu šo trofeju savā īpašumā uz mūžu, Laurim jāuzvar arī šogad 5. februārī.
Ir pagājuši atkal pieci gadi, un jubilejas reize gaidāmo ziemas olimpisko spēļu gaisotnē ir piemērots brīdis, lai atcerētos izcilo sporta vecmeistaru Voldemāru Vītolu no Strenčiem.
(Turpmāk vēl)
