Ja kāds cilvēks otram aizdotu visu naudu un pēc tam tūlīt skrietu aizņemties no cita paziņas, viņu nodēvētu vai nu par neprašu budžeta izlietošanā vai arī par muļķi.
Ja kāds cilvēks otram aizdotu visu naudu un pēc tam tūlīt skrietu aizņemties no cita paziņas, viņu nodēvētu vai nu par neprašu budžeta izlietošanā vai arī par muļķi.
Latvijā līdzīga situācija ir vērojama darba tirgū. Liela daļa latviešu aizbrauc meklēt darbu ārzemēs, bet mūsu valstī strādāt ierodas ukraiņi, baltkrievi un krievi.
Savulaik jau izteicu bažas, ka mūsu tautiešu aizbraukšana uz citām zemēm veicinās Austrumu valstu darbaspēka pieplūdumu Latvijā. Nu tas ir noticis. Daudz cittautībnieku strādā Rīgas ostā, kuģu būvē un pilsētas lieluzņēmumos. Viņu darba meklējumi rajonos, šķiet, ir tikai laika jautājums.
Pilsoņu aizbraukšana un ārvalstnieku ierašanās strādāt liecina par ačgārnu tautsaimniecisko politiku. Tādā sakarā arī pieminēju salīdzinājumu ar naudas aizdošanu un aizņemšanos. Diemžēl valdība tā vietā, lai šo problēmu risinātu, min tikai gluži vispārīgas nākotnes ieceres, kas nekādi neietekmē procesu. Kādas tam varētu būt sekas? Arvien vairāk bērnu paliks bez vecāku uzraudzības, jo viņi aizbrauks strādāt uz Īriju vai citām zemēm, lai vairāk nopelnītu. Bērni paliks pie vecmāmiņām, radiniekiem vai arī pilnīgi vieni ar savām pusaudžu problēmām, bez mātes un tēva padoma un mīlestības. Tā tas ir jau vairākās pilsētās. Savukārt tie bērni, kuri dosies līdzi vecākiem, visticamāk, asimilēsies attiecīgās valsts vidē un aizmirsīs dzimto valodu, tēvzemi. Viņi kļūs par īriem vai angļiem. Nesen televīzijā rādīja filmu par latviešiem Īrijā, un tajā varēja redzēt, kā latviešu bērni savā starpā sarunājas angliski, jo savu valodu vairs neprot un Latviju atceras ļoti miglaini. Tas ir tikai sākums. Pieļauju, ka arī daudzi Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas strādnieki Latvijā vēlēsies palikt uz dzīvi. Tā tas notika jau padomju laikā. Procesam turpinoties, atkal par aktualitāti kļūs jautājums, vai tikai latviešu valodai vienīgajai jābūt par valsts oficiālo saziņas valodu. Lielo uzņēmumu vadītāji skaidro, ka Latvijā trūkst viņiem vajadzīgo profesiju speciālistu. Tad jājautā, kādēļ valsts tirgus pētnieki to nav noskaidrojuši un valstī nav attiecīgo kursu vai skolu minēto specialitāšu apgūšanai? Jau tagad jautājam — kur palikuši latvieši? Vai vēlāk neinteresēsimies — kur palikusi Latvija?
