Smiltenietis Jānis Akmentiņš, vaicāts, kas viņa dzīvē ienāca pirmais — riteņbraukšana vai teātris —, secina, ka pirmā aizraušanās tomēr bijusi teātra spēlēšana.
Smiltenietis Jānis Akmentiņš, vaicāts, kas viņa dzīvē ienāca pirmais — riteņbraukšana vai teātris —, secina, ka pirmā aizraušanās tomēr bijusi teātra spēlēšana.
Smilteniešiem pensionētais vīrs vairāk asociējas ar riteņbraukšanas sportu vai “Daugavas Vanagu” aktivitātēm pilsētā. Jāņa vadībā Smiltenē izaugušas vairākas riteņbraucēju paaudzes. Viņa audzēkņi guvuši teicamus rezultātus ne vien pilsētas un valsts mērogā, bet arī ārpus Latvijas robežam. Laikā, kas Jānis bija “Daugavas Vanagu” Smiltenes nodaļas priekšsēdis, viņu bieži aicināja uz skolām, kur bērni ar interesi ieklausījās stāstījumā par Latvijas vēsturi. Tomēr ir kāda viņa dzīves šķautne, kas palikusi apslēptāka, — tā ir mīlestība pret teātra mākslu.
Viņi tikai maisās pa kājām
“Šodien ir lietas, kurām nepiekrītu, bet man jau ir tāds vecums, kad to vairs neņem vērā. Mūsu sabiedrībā vecie cilvēki nevienam nav vajadzīgi, jo viņi tikai maisās pa kājām,” šābrīža izjūtas vērtē pensionārs. Arī šodienas jaunie kādreiz kļūs veci un nevajadzīgi. Tas ir līdzīgi, kā notiek ar mūsu vēsturi. Kopš barikāžu laika pagājuši 15 gadi, un tas jau ir aizmirsts. Skolēni, kas dzima tolaik vai pēc tam, vairs neko nezina. Dažiem šķiet, ka skolās nevajag mācīt Latvijas vēsturi. Kas tad to mācīs? Tie paši skolotāji, kuri savulaik mācīja padomju un kompartijas vēsturi? Daudziem tas priekšmets būs kā zobu sāpes, jo viņiem negribēsies meklēt grāmatas, lai zināšanas papildinātu.
Jānis domā, ka ar Smiltenes vēsturi ir līdzīgi. Nesen aizsaulē devies kāds teātra laika kolēģis. Par notikušo Jānis uzzinājis tikai pēc bērēm. Kāda kolēģe tomēr paspējusi aiziet atvadīties, lai gan par skumjo notikumu uzzinājusi tikai stundu pirms atvadu ceremonijas. Viņš uzskata, ka tā arī ir pilsētas kultūras vēsture un kādam vajadzējis par skumjo notikumu paziņot vecajiem aktieriem. “Cik tad mēs vairs esam palikuši? Lielākā daļa jau vēro no mākoņu maliņas,” saka sirmgalvis.
Staigājām, degunus izslējuši
Jānim pirmā tikšanās ar teātri bija agrā bērnībā, kad viņš dzīvoja Bauskas apriņķa Vallē. Akmentiņu rados bija Amtmanis-Briedītis, tāpēc nav nekāds brīnums, ka mazie vallieši iestudējuši izrādi, uz kuru aicinājuši vecākus un kaimiņus. “Uztaisījām skatuvi, aizkaru priekšā un kā lieli aktieri staigājām, degunus izslējuši,” atceras Jānis. Bērnībā viņš paspējis piedalīties arī pieaugušo iestudētās lugās, kas notikušas Valles tautas namā. Tur teātri spēlējuši arī viņa māte un tēvs, tāpēc mazais puika labprāt devies vecākiem līdzi uz mēģinājumiem. Jānis atceras savu pirmo lomu uz lielās skatuves ar visu tekstu. “Pazudušajā dēlā” viņam bijusi uzticēta puikas loma. Skatā, kad plosījies negaiss un uz skatuves bijis Mikus tēvs, Jānis skaitījis: “Nāciet bērni šurp ar bariem,/ Skatieties uz ozoliem./ Redziet, tur starp kupliem zariem/ Apsalonu pakārtu.” Vēl bijusi kāda loma, kur Jānis tēlojis puiku, kurš negribējis bučot barona roku.
Labāk nomirt uz zemes
Kara laiks un bēgļu gaitas Akmentiņus aizveda uz Kurzemi. Tikai tāpēc, ka Baltijas jūrā plosījās spēcīgi viļņi, viņi nepameta Latviju. Viss jau bija nokārtots tālajam ceļam, bet, kad bija jādodas uz laivu, māte nostājusies jūras malā un teikusi, ka negrib noslīkt, tad jau labāk esot nomirt uz zemes. Protams, laiva neesot nogrimusi un pārēji bēgļi veiksmīgi tikuši pāri jūrai. Savas dzīves pieredzi izvērtējot, Jānis domā, ka toreiz tomēr vajadzēja doties prom.
Akmentiņu ģimene bija ierakstīta 1941. gada izsūtāmo sarakstos, un par izglābšanos viņiem paldies jāsaka kādam rūdītam čekistam, kuram bija nepieciešamas Jāņa tēva zināšanas. Čekists strādājis rūpkombinātā, bet tēvs bijis plānotājs. Darbs gājis no rokas, plāni izpildīti, priekšnieki mainījušies, saņēmuši apbalvojumus un uzslavas, un tēvs nostrādājis darbavietā līdz pat mūža pēdējām dienām. Reiz darbā viņam kļuvis slikti, aizveduši uz slimnīcu, pēc dažām nedēļām pavadījuši kapu kalniņā.
Lai arī čekists tolaik panācis, ka Akmentiņus no melnā saraksta izsvītro, viņi, tai skaitā Jānis, joprojām bija neuzticami. Tas tāpēc, ka tēva brālis bija Latvijas armijas un leģiona virsnieks, kā arī “Daugavas Vanagu” dzīves vadītājs Amerikā. Tieši tāpēc izglītības vietā Jānim seko dienests padomju armijā tālu pie Mongolijas robežām.
Viens dzīvo Smiltenē, otrs — Piltenē
1954. gada Jāņos viņš no Irkutskas atgriežas Latvijā, un sākas nākamais posms viņa dzīvē, kur nozīmīga vieta tiek ierādīta teātra spēlēšanai. Līdztekus, protams, attīstās arī aizraušanās ar sportu, kas pārtop par Jāņa profesiju, tomēr liela daļa laika tiek veltīta Talsu tautas teātrim. Iestudējumos J. Akmentiņam jāspēlē gana daudz galveno lomu. “Laikam atbildu pēc izskata,” viņš prāto.
Līdzīgi notika arī Smiltenē, kur Jānis riteņbraukšanas sacensību laikā ieskatījās nākamajā sievā. “Mirdza negribēja iet dzīvot uz Talsiem, tāpēc pārcēlos uz Smilteni,” atceras Jānis. Vēlāk viņa māte jokojusi, ka dzīvē intersanti iznācis: viens dēls dzīvo Smiltenē, otrs — Piltenē. Jāņa jaunākais brālis mīt Kurzemes pusē. Māsa izvēlējusies Jūrmalu.
“Kad atnācu uz Smilteni, mani aicināja spēlēt un piedāvāja lomas, jo bija dzirdējuši, ka jau Talsos aizrāvos ar teātri,” atceras Jānis. Toreiz kultūras nama vadītāja bija Velta Kalvele, bet visa darbošanās notika nelielā zālītē, kur tagad atrodas bibliotēka. “Vairs neatceros, kas bija par lugu, bet skatītāju zāle bija pārpildīta,” pirmo uzstāšanos atceras aktieris. Vēlāk, kad uzcēla kultūras namu, darbošanās turpinājās vēl aktīvāk.
Viņiem tas bija vajadzīgs
“Piehaltūrēju arī Silvā, kur mežrūpnieku klubā uzveda “Zītaru dzimtu”. Visus brāļus nospēlēju, izņemot vienu. Lugu zināju no sākuma līdz beigām,” atceras Jānis. Ne aktieri, ne arī skatītāji nebija īpaši jāskubina apmeklēt kultūras namu. “Cilvēki nāca, jo viņiem tas bija vajadzīgs. Viņi bija tā audzināti. Skatītāju netrūka. Pirmizrādēs parasti nezinājām, kur likt puķes, ko sanesa uz skatuves,” komentē Jānis. Repertuārā bija nopietnas lugas, tās izvēlējās režisore Lidija Duka. Gadā iestudēja divas līdz trīs lugas. Bija tādas, kurās piedalījās gandrīz viss aktieru kolektīvs, un tādas, kurās spēlēja četri vai pieci cilvēki.
“Arī Velta Kalvele spēlēja izrādēs. Toreiz viņa bija pirmā, kura no rīta atnāca uz kultūras namu, un pēdējā, kura aizgāja mājās. Viņa gāja pie visiem pulciņiem un kolektīviem. Brauca tiem līdzi uz pasākumiem. Tāpēc arī cilvēki gāja uz kultūras namu. Tā nebija nostāja, kad kāds atnāk un no malas noskatās: darbojieties vien, darbojieties. Tā nekas neiznāks. Ir jābūt kultūras cilvēkam, kāda bija arī režisore Duka. Viņa nesa no mājām drēbes, pati pāršuva un izmantoja izrādēs. Reiz “Zītaru dzimtai” pat savu kažoku izjauca,” vērtē pensionārs. Tagad cilvēki prāto, ko viņiem iedos. Ja neiedos, tad neko nedarīs.
Esam par daudz izlutināti
“Varbūt esam par daudz izlutināti?” jautā sirmgalvis. Tajā laikā arī nekas no gaisa nebira. Viņš atceras, ka Talsu laikā, vakarā atgriežoties no izbraukuma izrādēm, dažiem aktieriem pat nebija ko likt vakariņu galdā. “Dalījāmies visi ar to, kas katram bija, un tas bija kolektīvs,” saka Jānis.
Viņš ir pārliecināts, ka Velta Kalvele bija personība, ar kuru salīdzinās ikvienu. Grūti atbildēt, vai tagad Smiltenē var atrast cilvēku, kurš līdzinātos viņai. “Galvenais, ka tas, kas bija kādreiz, nevienam nav vajadzīgs,” nopūšas smiltenietis.
