Mācību firmas “Buts” Valkas filiāles vadītājs Andris Metuzāls pēc Tautas frontes aicinājuma nākamajā dienā devās uz Rīgu. Viņš ir pirmās barikāžu dienas dalībnieks, kad vēl trūka informācijas par notikumiem un barikādes tikai cēla.
Mācību firmas “Buts” Valkas filiāles vadītājs Andris Metuzāls pēc Tautas frontes aicinājuma nākamajā dienā devās uz Rīgu. Viņš ir pirmās barikāžu dienas dalībnieks, kad vēl trūka informācijas par notikumiem un barikādes tikai cēla.
“Iepriekšējā dienā galvaspilsētā piedalījos tautas manifestācijā. Kad braucām mājās, pa radio atskanēja aicinājumi doties atpakaļ uz Rīgu. Man vēl spilgti atmiņā bija palikusi manifestācijā tikšanās ar pazīstamu Igaunijas iedzīvotāju Vadimu. Atrceros, ka viņš vaicāja, vai drīkst māt ar Igaunijas valsts karogu, jo Latvijas karoga viņam nebija. Vēlāk kinohronikā varēja redzēt, kā vienuviet līdzās plīvo abu Baltijas valstu karogi. Tā bija patīkama pleca izjūta. Braucot mājās, par to domāju, un te uzreiz ziņo, ka Latvijai draud briesmas. Toreiz strādāju “Lauktehnikā”. Daži vīri tajā pašā naktī ar kravas automašīnām Kamaz aizbrauca uz Rīgu. Tur tās palika līdz barikāžu pēdējai dienai, jo viņi galvaspilsētā ar kravas transportu ieradās pirmie un citi, kuri vēlāk atbrauca, savas automašīnas salika apkārt. Šoferi, protams, dežūrās mainījās, bet mūsu mašīnas nostāvēja līdz trauksmes atsaukšanai.
Nākamajā dienā uz Rīgu devos es, Aldonis Pencis un Andris Stabulnieks. Kopumā uz barikādēm braucu kādas četras reizes. Toreizējais mūsu priekšnieks Agris Freibergs bija atsaucīgs un vienmēr, kad vajadzēja, deva autobusu. Pirmā diena pagāja diezgan satraukti, jo nezinājām, kas gaidāms. Mums tikai pateica, ka jādežūrē pie centrāles. Staigāju ar tranzistoru rokās, jo no tā vienīgā varējām uzzināt par apkārt notiekošo. Situācija bija kā frontē — to, kas atrodas acu priekšā, tu redzi, bet neko nezini, kas notiek citur. Sajūta bija diezgan neomulīga. Vīri cēla barikāžu nocietinājumus. Palīdzēju, kur vajadzēja, bet nevienu mirkli neatstāja sajūta, ka var sākties kaut kas slikts. Tādas izjūtas, šķiet, cilvēkus pārņem frontē. Otrajā un trešajā reizē jau bijām nomierinājušies. Rīdzinieces atnesa tēju, zvejnieki mums uzdāvināja kasti ar reņģēm. Parasti braucām uz diennakti. Tuvumā mūsu sardzes vietai bija grāmatveikals. Veikalniece to turēja atvērtu, lai varam ieiet apsildīties. Vispār toreiz ļoti saviļņoja visu mūsu vienotība. Cits citam centāmies palīdzēt, nevaicājot, kas kurš ir,” saka A. Metuzāls.
Dežūru laikā Andrim negadījās satikties ne ar omoniešiem, ne ar citiem Latvijas pretiniekiem. “Reiz gan mums paziņoja, ka stadionā Alfrēds Rubiks interfrontistiem rīko mītiņu, un lūdza būt modriem, jo nevarot paredzēt, ko Rubika piekritēju pūlis darīs pēc saieta. Vairāki vīri pagājām uz stadiona pusi, bet acīmredzot tur sapulcējušies paši labi saprata, kas notiek Latvijā un Rīgā, jo pēc mītiņa visi izklīda,” stāsta A. Metuzāls.
Viņš uzskata, ka tautas aktivitātes barikāžu dienās lielā mērā ietekmēja turpmāko notikumu gaitu, kas pavērsās par labu brīvvalstij.
