“Latvenergo” Ziemeļu elektrisko tīklu Valkas elektrisko tīklu rajona priekšnieks Jānis Zunte 1991. gada janvārī vairākas reizes devās uz Rīgu dežurēt pie barikādēm. Viņš neslēpj, ka tajās dienās izjutis arī bailes.
“Latvenergo” Ziemeļu elektrisko tīklu Valkas elektrisko tīklu rajona priekšnieks Jānis Zunte 1991. gada janvārī vairākas reizes devās uz Rīgu dežurēt pie barikādēm. Viņš neslēpj, ka tajās dienās izjutis arī bailes.
“Šad tad radās baiļu sajūta. Tomēr nevarēju nebraukt. Grūti to izskaidrot vārdiem, vienkārši tas bija tāds brīdis, kad nespēju palikt malā,” saka J. Zunte.
Viņš atzīst, ka tādi mirkļi atmiņā paliek visu mūžu. “Ir jau pagājis krietns laiks, kopš stāvējām pie barikādēm, bet tās bija dienas, kas krasi atšķiras no ierastā dzīves ritma, tādēļ grūti aizmirst. Precīzi gan neatminos, cik dienu pavadīju Rīgā, varbūt četras, bet varbūt piecas. Došanos uz Rīgu pārtraucu, kad no mūsu vadības centra paziņoja, ka visās vietās sargus vairs nevajag. Dežurēju pie centrāles. Informācija bija ļoti atšķirīga. Paziņojumi mijās ar dažādām baumām. Man šķiet, ka tās izplatīja mūsu nedraugi. Šad tad kāds pasteidzās paziņot par omoniešu tuvošanos. Tās bija satraukuma pilnas minūtes. Pagāja laiks, bet neviens omonietis neparādījās. Tādas viltus trauksmes šad tad atskanēja,” atceras J. Zunte.
Viņš atklāj, ka uz Rīgu labprāt devies arī tādēļ, ka pirmo reizi izjutis tik lielu tautas kopības izjūtu. “Man to dienu vienotība ļoti patika. Visi visu veica kopā, cits citu atbalstīja. Nu kā es varēju palikt malā, ja apkārtējie rīkojās kā viens. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ nevarēju nebraukt uz Rīgu. Uldis Dukurs organizēja braucējus, un arī es pieteicos. Dežurējot pie barikādēm, satiku labus domubiedrus. Viens no tādiem bija Jānis Dienavs, ar kuru visu laiku turējos kopā. Bija arī citi jauki cilvēki. Saspringtos brīžos pleca sajūta ir ļoti nepieciešama, un ja līdzās ir uzticami cilvēki, tad viss ir kārtībā. Mūs atbalstīja daudzi rīdzinieki. Sievietes rūpējās, lai barikāžu sargiem netrūktu pārtikas. Atceros, kāda sieva cienījamos gados atnesa bļodiņā kotletes un ievārījuma burciņu. Tas bija ļoti mīļi,” stāsta J. Zunte.
Jānis spilgti atceras kādu rītu. “Tas bija ap pulksten sešiem. Pamazām modāmies no snaudas. Tad pa radio atskanēja Latvijas Valsts himna. Neviens neko nebija teicis, bet visi vīri klusi piecēlās kājās un stāvēja, kamēr himna beidzās. Tas bija aizkustinoši,” atminas J. Zunte.
Viņš ir pārliecināts, ka vajadzības gadījumā tāpat rīkotos atkal. “Tas ir tas, kas man patīk mūsu tautā. Brīžos, kad draud briesmas, mēs spējam kļūt vienoti. Tas nozīmē, ka mēs domājam par savu Latviju. Protams, ne viss ir iznācis tā, kā cerējām Atmodas sākumā, tomēr uzskatu — ja arī mums kaut kas nav nokārtojies, kā vajadzētu dzīvē, vai, piemēram, kādā jomā nepatīk valdības politika, tad šos trūkumus tik un tā kompensē apziņa, ka esam brīvi. Turklāt pie daudzām neizdarībām jau mēs paši esam vainīgi, jo viss taču ir no mums atkarīgs. Arī tas, kāda ir valdības politika. Kādus deputātus Saeimā esam ievēlējuši, tāda ir arī valdība,” saka J. Zunte.
