12. turpinājums. Katrai guļamistabai bija savs dežurants, kuram vajadzēja gādāt, lai būtu svaigs dzeramais ūdens.
12. turpinājums
Katrai guļamistabai bija savs dežurants, kuram vajadzēja gādāt, lai būtu svaigs dzeramais ūdens. Lielais krāns atradās pagrabstāvā virs mazgājamās siles, bet citreiz mums sagribējās dzidro avota ūdeni, un tad dežurantam vajadzēja skriet labu gabalu, kur parka Sūlas pretējā krastā jau kungu laikos bijusi ierīkota ūdens ņemšanas vieta. Kad visi salielījāmies, ar vienu četru litru ķoci nepietika, sūtījām dežurantu otrreiz pakaļ. Reiz Lielais Jūlis, gribēdams paķircināt savu Liezēres novadnieku Ivaru, viens pats iztempa visu nesumu.
Tā kā vingrošanas skolotājs mums gadījies tāds ne visai, sporta sacensības organizējām paši. Pavasaros gāja vaļā futbols — tāds zālains laukums bija aprīkots parkā, liekas, vēlāk tur uzbūvēja brīvdabas estrādi. Gadījās, ka mūsu futbola laukumā kāds ganīja govis, un tad visādi gadījās. Viens puisis ar gaišām sporta bikšelēm reiz iesēdās tieši karašā. Toties man, vārtus sargājot, nāca tieši virsū tik izteiksmīgi apviļāta bumba, ka rokās satvert nu nekādi nevarēju, bliezu ar basās pēdas iekšpusi tā, ka brūnzaļas šļakatas vien pašķīda. Oriģinālākie futbola mači notika ziemā uz ledus. Vispirms lielie puiši ledū iesaldēja vārtu stabus, tad ar smiltīm nobēra līnijas, un mūsu cīniņi uz dzīvību un nāvi gāja vaļā.
Turpmāk vēl.
