Te, ārpus Rīgas, ir inerts klusums. Par to, ka šī ir 1991. gada janvāra barikāžu 15. gadadienas atceres nedēļa, Smiltenes sabiedriskajā telpā nekas neliecina. Publisku atceres pasākumu nav.
Te, ārpus Rīgas, ir inerts klusums. Par to, ka šī ir 1991. gada janvāra barikāžu 15. gadadienas atceres nedēļa, Smiltenes sabiedriskajā telpā nekas neliecina. Publisku atceres pasākumu nav.
Arī strencēnieši savā pilsētā janvāra barikāžu gadadienu tādā pasākumā nepieminēs. Tie, kuri vēlēsies, brauks uz Rīgu.
Aktīvāki ir valcēnieši. Valkas novadpētniecības muzejs svētdien, 15. janvārī, pulksten 16.00 rīko 1991. gada barikāžu aizstāvjiem veltītu pasākumu “Ugunskuru gaismā” un aicina uz to ne tikai savas pilsētas iedzīvotājus, bet arī citus rajona ļaudis. Vispirms atklās Alda Māra Dubļāna fotoizstādi “Mēs bijām kopā” par barikāžu notikumiem Rīgā un Kārķu pagasta iedzīvotāju palīdzību barikāžu aizstāvjiem. Pēc tam koncertā dziedās un muzicēs Ieva Akurātere un Ilze Grunte. Vēlāk muzeja parkā iedegs atmiņu ugunskuru.
Barikāžu 15. gadadienu plaši atzīmē Rīgā — ar krāšņiem koncertiem, svētbrīdi, jaunu ekspozīciju Barikāžu muzejā. Programma tapusi premjera izveidotajā darba grupā un ar valdības atbalstu. 1991. gada janvārī tieši Rīga kļuva par notikumu epicentru, tāpēc galvaspilsētai piedien vērienīgi atceres sarīkojumi. Taču daudzi tūkstoši ļaužu, barikāžu aizstāvju, toreiz bija laucinieki un mazpilsētu iedzīvotāji. Vai visi spēs tagad aizbraukt uz Rīgu un baudīt tur piedāvāto svētku programmu? Domāju, nē.
Skumji. Un ne tikai barikāžu aizstāvju dēļ. Ne visi šodienas bērni un pusaudži zina, kas Latvijā notika 1991. gada janvārī. Tas ir nenoliedzams fakts.
Tā laika barikādes Rīgā tiek uzskatītas par nacionālās atmodas kulmināciju.
Ja nezina tā laika notikumus, tos neatceras, tad nav brīnums, ka Latviju šodien pamet tūkstošiem ekonomisko emigrantu — citu valstu labklājības cēlāju. Protams, ir sāpīgi, redzot, ka pirms 15 gadiem cīņā par savu valsti vienotā latviešu tauta tagad ir sadalījusies slāņos un ideāli ir gaisuši. Taču vēl joprojām ir cilvēki, kuri atceras un nenodod Atmodas ideju, kuri mīl savu valsti par spīti tās augoņiem. Vēl ir dzīvs klusais un patiesais patriotisms. Cik ilgi?
