Pērnā gada nogalē Jērcēnu pagasta padome par nopelniem kultūras dzīves attīstībā muzikantu grupai “Jērcēnu muzikanti” piešķīra Gada balvu.
Pērnā gada nogalē Jērcēnu pagasta padome par nopelniem kultūras dzīves attīstībā muzikantu grupai “Jērcēnu muzikanti” piešķīra Gada balvu. Spēlmaņiem tas nav vienīgais apbalvojums. Par uzstāšanos sarīkojumos un Vidzemes mēroga veco muzikantu saietos viņi vairākas reizes ir izpelnījušies atzinību.
Vīri pagasta kultūras dzīvē iesaistījās, iestājoties Jērcēnos populārajā folkloras kopā “Mežābele”. Viņu spēles prasmi pamanīja tagadējā “Jērcēnu muzikantu” menedžere Arta Šomase un ieteica izveidot pašiem savu ansambli.
“Sākumā mūsu vecie muzikanti bija kautrīgi un neko tādu nedomāja darīt, jo uzskatīja, ka viņu spēle diezin vai kādu interesēs. Cilvēku atsaucība un pateicības viņus iedrošināja. Tagad spēlējam!” saka A. Šomase.
Ansambli izveido kaimiņu būšana
Jērcēnu muzikanti ir Jānis Lācis, Alfons un Pēteris Bukši. Vīri atzīst, ka par oficiālu grupas nosaukumu vēl neesot vienojušies. “Pieņēmām pagaidām nosaukumu “Jērcēnu muzikanti”, jo tā mūs dēvē jērcēnieši,” skaidro Pēteris.
Ansambļa tapšanas pirmsākumi meklējami kaimiņu būšanā. “Dzīvojam netālu, tādēļ cits citu labi pazīstam. Pēteris ar Alfonu zināja, ka spēlēju cītaru, arī man nebija noslēpums brāļu akordeona spēles prasme. Ar Alfonu esam veci prāģeri. Kādreiz kopā Valkā spēlējām. Tagad visi esam “Mežābelē” un nolēmām pamēģināt kaut ko uzsākt trijatā. Es spēlēju cītaru, Alfons akordeonu, bet Pēteris — podziņu akordeonu,” stāsta J. Lācis.
Jērcēnu muzikanti par savas tagadējās grupas piedzimšanas brīdi uzskata pērnā gada aprīli, kad pagastā notika Ziemeļvidzemes veco muzikantu saiets. Tajā viņi uzstājās ar savu repertuāru, bet pēc tam spēlēja līdzīgā festivālā Barkavā. A. Šomase ar lepnumu stāsta, ka tur “Jērcēnu muzikantus” novērtēja kā vislabāko veco muzikantu grupu. “Tad mēs saņēmām uzaicinājumu uzstāties Rīgā, Mazajā ģildē. Šo pasākumu organizēja Tautas mākslas centrs un Kultūrkapitāla fonds. Tur vīru spēles prasmi ļoti augstu novērtēja Tautas mākslas centra galvenais folkloras speciālists Andris Kapusts,” piebilst A. Šomase.
Pērnā gada vasaras beigās vīru trijotne bija kļuvusi par patstāvīgu ansambli “Jērcēnu muzikanti”.
Mīlestību pret mūziku mantojuši
“Jērcēnu muzikantu” dalībnieki paši dziesmas nesacer, bet spēlē tās, kuras iepatīkas, klausoties radio vai dzirdot kaut ko skaistu kādā koncertā. Muzikanti atzīst, ka viņiem nav grūti melodijas atskaņot pēc dzirdes. To, ka viņu gaume ir laba, apliecina līdz šim bieži iegūtā klausītāju atsaucība. Repertuāra tematika nav strikti noteikta. J. Lācim tuvāki ir vecie šlāgeri, bet Alfons atzīst, ka viņam nav iebildumu uzlaist arī kaut ko gluži mūsdienīgu, ja tikai labi skan. Menedžere A. Šomase piebilst, ka spēlmaņu repertuārā pastāvīgi ir pagasta iedzīvotāja Ērika Upīša sacerētās dziesmas.
Mūziķi piekrīt, ka šajā darbā ar uzņēmību vien nepietiek. Nepieciešams arī talants un muzikālā dzirde. Savukārt šīs lietas bez mīlestības pret dziesmu nevar iegūt. Vīri atklāj, ka to mantojuši no vecākiem.
J. Lācis stāsta, ka arī viņa tēvs ir spēlējis cītaru. “Šķiet, ka man vecāki tieksmi pēc mūzikas ir ielikuši šūpulī. Tētis bija ne tikai labs spēlmanis, bet arī dziedātājs. Vēroju vecāku mīlestību pret mūziku un arī pats trinkšķināju tēta cītaru, balalaiku, vēlāk ģitāru. Tā pa īstam sāku muzicēt, kad strādāju Sedā. Nopirku dēlam akordeonu, jo cerēju, ka viņš to mācīsies spēlēt mūzikas skolā. Tomēr dēlam šis mūzikas instruments īpaši neinteresēja, nu tad es to paņēmu un mācījos spēlēt.
Savā mūžā esmu strādājis vairākās vietās, un mūzika vienmēr mani ir pavadījusi. Kad mācījos Rīgā, spēlēju galvaspilsētas sarīkojumos. Kolhozu laikos muzicēju ballītēs,” stāsta J. Lācis.
Dziesma tuvina cilvēkus
Viņš ir pārliecināts, ka darbā pat visaizņemtākajam cilvēkam vajag atrast laiku kultūras vērtību izkopšanai sevī. “Ir cilvēki, kuri domā, ka tas neveicina labu rezultātu iegūšanu darbā, bet es tam nepiekrītu. Es bez piedalīšanās kultūras dzīves pasākumos neesmu varējis iztikt nevienā darbavietā. Esmu pārliecināts, ka aizraušanās ar kaut ko dvēselei patīkamu ikdienā cilvēkam daudz palīdz. Galvenais ieguvums ir draudzīgu attiecību izveidošana ar apkārtējiem cilvēkiem. Mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos darbojas diezgan daudz dalībnieku. Ikdienas gaitās viņus var iepazīt tikai virspusēji, bet vislabākie kontakti izveidojas šādos kultūras interešu pulciņos. Man dzīvē ir iznācis strādāt arī vadošā darbā, un tur šādi kontakti ļoti noder,” apliecina J. Lācis.
Papīra harmonika — pirmais instruments
Arī Alfons un Pēteris ar mūziku saskārušies jau bērnībā. “Mēs bijām trīs brāļi. Skatījos, kā abi brāļi spēlē, kā tētis muzicē, un arī es centos darīt to pašu. Tētis pats spēlēja tautisko instrumentu ieviņu. Vēl līdz šodienai esmu saglabājis mazu no papīra izgrieztu harmoniku, kas man bija pirmais mūzikas instruments,” smej Pēteris un rāda papīra harmoniku sērkociņa kastītes lielumā. “Kad tētis spēlēja, es sēdēju viņam pretim un ar savu papīra instrumentu atdarināju viņa spēli. Tā šis salocītais papīriņš mani ir aizvedis līdz akordeona spēlei,” stāsta Pēteris. Alfons vēl piebilst, ka nereti par harmoniku kļuvis arī spilvens, uz kura uzzīmēts instruments, un tad tas mīcīts un staipīts.
Miliči aizved alu
Dziedātāju un spēlmaņu gaitās vīri piedzīvojuši arī vairākus kuriozus gadījumus. J. Lācis spilgti atminas piedzīvojumu, kurā koris pazaudējis automašīnu ar alu. “Tas bija septiņdesmitajos gados, kad dziedāju Launkalnes korī. Toreiz ap Jāņu dienu Valkā rīkoja koncertu, kurā vajadzēja uzstāties rajona pašdarbības kolektīviem. Arī mūsu korim bija jāpiedalās. Es kā brauciena organizators sameklēju labu alus meistaru un palūdzu viņu izbrūvēt dažas kannas miestiņa. Viņš to izdarīja, bet problēmas sākās, domājot, kā alu aizvest līdz Valkai. Neliks taču kannas koristu autobusā. Paņēmām piena vedēju automašīnu un kannas salikām cisternas malās. Valkas estrādē piena automašīnu atstājām aiz skatuves pie meža, lai tā īpaši acīs nekristu. Pēc koncerta ejam aiz estrādes, bet mežmalā automašīnas vairs nav. Meklējam, vaicājam citiem, bet neviens nekādu mašīnu neesot redzējis. Izrādījās, ka milicijas darbiniekiem, kuri uzraudzīja, lai pasākumā būtu kārtība, šķitis dīvaini, ka koncertā estrādes teritorijā novietota piena mašīna. Viņi to bija aizveduši uz milicijas stāvlaukumu. Milicijas priekšnieks man bija pazīstams, tādēļ toreiz tikām cauri sveikā. Mašīnu mums atdeva un sodu neuzlika,” atmiņās dalās J. Lācis.
P. Bukšs savukārt atceras, ka viņš kā muzikants bijis uzaicināts uz kādām kāzām, kurās laulājās krievu tautības cilvēki. “Kad gatavojāmies pavadīt dejas, kāzinieki mūs lūdza spēlēt krievu častuškas. Mēs tās nepratām. Atzināmies, ka tādu dziesmu mūsu repertuārā nav. Iestājās neveikls klusums, līdz beidzot viesi nolēma samierināties ar mūsu piedāvāto mūziku,” saka P. Bukšs.
*
Pēc kopā ar mūziku pavadītajiem gadiem vīri atzīst, ka dziesma cilvēku vidū stiprina saticību un draudzību. “Tagad ļaudis kļuvuši savrupāki, noslēgtāki. Tas tādēļ, ka piemirsuši mūsu tautasdziesmas. Kādreiz Jāņos latvieši dziedādami devās no mājas uz māju, apmeklēja cits citu. Cilvēki bija draudzīgāki. Dziesma palīdz mums labāk saprasties un padara dzīvi gaišāku,” apliecina J. Lācis.
Šķiroties “Jērcēnu muzikanti” man nospēlē īstu dejas šlāgeri. Patiesi — sirdī kļūst gaišāk.
