11. turpinājums. Viņa smaids atgādināja masku, aiz kuras rūpīgi tiek slēpta kāda mums neredzama personības šķautne. Otrs brālis — Pēteris Kube — pasniedza fizkultūras stundas, un viņa vieta skolā uzlūkojama par pārpratumu.
11. turpinājums
Viņa smaids atgādināja masku, aiz kuras rūpīgi tiek slēpta kāda mums neredzama personības šķautne.
Otrs brālis — Pēteris Kube — pasniedza fizkultūras stundas, un viņa vieta skolā uzlūkojama par pārpratumu. Zēniem bija jāapgūst militārā mācība, to pasniedza kāds rezerves virsnieks, bet nekas vairāk par maršēšanu un šautenes aizslēga izjaukšanu un salikšanu mums nenotika.
Vēl varētu minēt dziedāšanas stundas, bet man nekad nav bijusi “dziedamā rīkle”, tāpēc šīs stundas mūžā esmu formāli atsēdējis. Notis no vienas lapas otrā pārrakstīt pratu, un ar to pietika, lai saņemtu atzīmi.
Tiktāl par maniem Cesvaines skolotājiem. Es jūtu, ka mani atkal sāk tirdīt Tirdītājs:
— Ko tu tik daudz stāsti par citiem? Vai nesaproti, ka lasītāji gribēs zināt kaut ko par tevi pašu? Kā tu tur mācījies, kādas nerātnības darīji?
— Bet kā lai es atdalu sevi no citiem? Manuprāt, galvenajam ir jābūt laikmetam, kurā dzīvojam. Es varu stāstīt tikai par sevi, mēģināt izveidot no savas necilās personas romāna metus, bet viss pārējais — skolotāji un skolas biedri — tad kalpos par fonu. Es varu darīt arī otrādi — rakstīt galvenokārt par citiem, un tad es pats pakalpošu fona vietā.
Pēc ilgākiem strīdiem Tirdītājs arī piekrīt, atļaujot man brīvu vaļu:
— Galvenais — raksti, kā bija!
— Bet tas vienalga būs mans skatījums. Kāds cits var domāt mazliet atšķirīgi, jo viņam cits priekšstats par patiesību, par godīgumu, par sirdsapziņu.
— Tu savu sirdsapziņu mēro pats. Citu cilvēku mērkoks tev neder. Tā arī centīšos darīt.
* * *
Vajadzētu stāstīt par saviem skolas biedriem, bet par visiem nepastāstīt un atsevišķus izcelt nebūtu godīgi. Kontingents taču bija raibu raibais. Tieši tajos gados vidusskolu centās pabeigt viens otrs, kam kara notikumi mācības aizkavējuši. Vecākajās klasēs gadījās viens otrs, kas pat leģionā pulveri ostījis, šie puiši mēdza arī jautrāk izklaidēties, viņiem bija savas fidas, un kanaku žargona lietošanu pamatvilcienos apguvām mēs visi. Daudzi skolas slodzi neturēja, tāpēc no divām astotajām klasēm pēc gada vairs palika tikai viena knapa devītā. Lielākais vairums vidusskolēnu dzīvoja kopmītnēs — meitenes pils bēniņu izbūvēs, bet zēni izmitinājās divos muižas kalpotāju korpusos. Tā es divas ziemas nodzīvoju mākslīgā ezeriņa krastā, turpat bija iekārtotas arī mācību telpas. Ēdienreizēs skrējām uz pili, īsta krosa raksturs bija vērojams vakariņu reizēs. Rudeņos un ziemās šie skrējieni notika gandrīz aklā tumsā. Atceros, kāda atkušņa laikā mūsu klases komanda pamanījās no ēdamzāles izkļūt pirmā, paslēpāmies aiz kokiem un paralēlklases puišus sagaidījām ar sniega pikām. Nespēdami no mums atgaiņāties, brāļi Konovalovi, nenosakāmas tautības Latgales zēni, no savu puszābaku stulmiem izrāva tutenus un kliedza:
— Alles apšlakten!
Citādi dzīvojām kā jau puikas. Savureiz sakāvāmies, citreiz kopīgi munsturējām kādas nevainīgas nebēdnības.
Turpmāk vēl.
