Veicināti! Es, redziet, esmu krancis. Un tā jau ir diagnoze. Tas ir kā āmen baznīcā, pilnīgi un galīgi, un nekas tur nav grozāms.
Veicināti! Es, redziet, esmu krancis. Un tā jau ir diagnoze. Tas ir kā āmen baznīcā, pilnīgi un galīgi, un nekas tur nav grozāms. Tas ir kā zīmogs pasē, lai gan nekādas pases man nav un arī zīmogu neviens nekur man nav spiedis. Tas tāpat visiem uzreiz ir redzams. Nē, nu tā, atsevišķi ņemot, pa vienai detaļai — aste, ausis, purna garums, kājas, kažoka nokrāsa — viss it kā būtu tīri tā nekas, varētu pat padomāt, kas no kuras sugas manī ir iemaldījies. Bet kopā salikts… Vispār jau tas viss man ir pie astes! Ja pa ielām mētātos tikai kranči! Bet nedomāju, ka kādas dižciltīgas sugas vārdam klāt piederētos “mīļvārdiņš” ielu suns, paklīdenis, plušķis vai, vēl ļaunāk — miskastnieks. Tas tak neskanētu labi — miskastes franču buldogs vai vārtrūmes īru seters. Neskan, pagalam neskan. Toties miskastes krancis — cita lieta. Varbūt pat tie abi jau no aizvēstures, jau iedīglī radīti viens otram. Es varbūt pat lepojos ar to, ka esmu krancis. Nav taču obligāti jādomā, ka manī satikušās tikai sliktākās senču īpašības. Visā visumā ņemot, var iztikt. Atkal… kož maitas. Es mazliet pakasīšos un tad turpināšu. Tā, nu drusciņ būs miers. Neesmu vēl vecs, bet arī ne zaļknābis. Pazīstu pilsētā gandrīz katru stūrīti, zinu — kur, kas, ko, par ko. Zinu, kur labāk vispār nerādīties. Ir, ir arī tādas vietiņas. Viena no tām, pavei, tepat blakus, kaut kāds ēstūzis. Še es ieturu distanci vismaz simt metru rādiusā. Vecajam Džo, vismaz tā viņš sevi dēvēja, te izgāja pavisam plāni. Nabags vienkārši sēdēja pie durvīm un gaidīja, bet tad tās atvērās un viens cilvēkveidīgs neģēlis aplēja Džo ar kaut kādu šķidrumu, no kura nabags kļuva pliks, jēls un pusakls. Viņš nolīda turpat netālu pavārtē un nežēlīgi gaudoja, ilgi gaudoja, līdz beidzot kāds apžēlojās par viņu un ar ķieģeli tā kārtīgi iesita pa galvu. Atkal maitas… Es to par blusām.
Nē, nē, visumā ņemot, nav jau nekādas vainas. Tikai ziema nāk, un tās siltākās vietiņas jānolūko laikus, liela konkurence, ziniet. Bet citādi brīvā vaļa atsver visus ziemas mīnusus. …pavei, pavei, kas par jauku skatu, kāda smuka, sapucēta pūdelīte, bet redz, senču asinsbalss tomēr vēl skan šitai dāmītei ausīs. Nu ne jau par velti, tāpat vien šī tagad tepat manu acu priekšā vārtās tai netīrajā, smirdošajā dubļu pančkā. Es jau to saprotu, es jau arī bieži tā daru, tikai nez vai saimnieki… Vai man dieniņ, kas par bļāvienu, kas par spiedzienu! Labi, ka māja nav gluži avārijas stāvoklī. Nabaga pūdelīte. Pat tādi samērā nevainīgi suņu prieciņi šai liegti.
Ziema, ziema, ziema. Šodien esmu izskraidījis vismaz desmit dučus siltu vietiņu, bet visas jau aizsistas. Nepiedodama nolaidība no manas puses. Pagaidām jau vēl nekas, naktis vēl siltas, varu arī kaut kur tunelī nolīst. Ēdamo ar kāds atmet. Reizēm tīri jocīgi sametas — tunelī jau ne tikai mēs, ar četrām kājām, tur jau ir arī cilvēki. Bet ēdamo biežāk dabūšu es, nevis kāds no pusaugu cilvēkbērniem. Mazliet dīvaini gan.
Nezinu, vai šī izrādīsies mana laimīgā vai nelaimīgā diena, to rādīs laiks, bet man piesējās kāda meitene tādām skumjām pieauguša cilvēka acīm. Cik viņai varētu būt gadu? — nav ne jausmas. Varbūt ap septiņi. Nu nemāku noteikt es tos cilvēku vecumus. Piesējās un viss. Ar ko es viņai tā iekritu acīs? Šī tik mani sauc un sauc, vilina un vilina, un vicina man gar pašu degungalu tādu smaržīgu papīra turziņu. Tādu saņurcītu, ziniet, ar izplūdušiem tauku pleķiem… kārdinoši… Tad apstājas, izvelk no turziņas riktīgi lielu un treknu gaļas pīrāgu, nolauž kriksīti, nu gan, tā kā tādam cālim, un iedod man. Un atkal iet tālāk. Es eju, eju, un pa galvu man jaucas visvisādas domas. Ziema nāk. Ziema! Vai jūs to varat saprast? Bet te — maza, mīļa meitene, kurai ir mājas, siltas mājas, drošas, kurai ir virtuve un virtuvē droši vien ir ledusskapis. Un mamma, kura katru dienu iet uz veikalu… ja nebūtu tā ziema uz deguna… Jā, galvenais vārds te ir ziema, atslēgas vārds. Un tā es ļaujos un eju, laiku pa laikam ieknābdams kādu pīrāga drupaču.
Tā, privātmāju rajons. Esmu te pāris reižu apgrozījies. Lielākoties neatsaucīga publika. Sākumā mājiņas tādas vienkāršas, apmēram visas vienādas, kā nelielas sērkociņu kastītes… kaut nu būtu viena no šitām. Nekā… paejam garām. Man paliek mazliet neomulīgi, vēderā sāk kņudināt un es sāku minstināties. Tālāk sākas īstas savrupmājas, kotedžas vai kā viņas tur sauc. Daža laba kā tāda pils, netrūkst ne tornīšu, ne lievenīšu. Es tak tādā neiederēšos! Meitene arī apjukusi, nesaprot, kāpēc es tā. Bet galu galā, ko es varu zaudēt? Taču neko. Ļaunākais, kas var notikt, — mani vienkārši izmetīs ārā, nu nešaus taču uzreiz nost.
Ejam tālāk. Apstājamies. Piepildās manas drūmākās prognozes. Māja ir tik tiešām lepna. Vispār jau štrunts ar to māju, bet apkārtne! Bet pagalms! Tur tak nezini, kur ķepu var likt. Kur nu likt, nezini, pie kā pacelt, par citām vajadzībām vispār nav ko runāt. Mana dižā un bramanīgā kranča dūša salien pašos papēžos, pašā astes galiņā. Pat mana blusu saime šķiet jūt, ka joki nebūs nekādi, i nekustās nemaz. Taču atkāpties būtu vēl briesmīgāk. Ja jau, tad jau.
Uzreiz aiz ārdurvīm mani apņem vesels smaržu mākonis. Riktīgs mistrs. Bet tam pa vidu degunā nepārprotami iecērtas asa, pazīstama smaka — kaķa smaka. Virtuvē mazā meitene atver milzu ledusskapi (to — no maniem nomoda sapņiem) un tik liek un liek man priekšā visādus labumus. Ja es tagad uzreiz, tā uz sitienu visu to sastūķētu iekšā, droši vien uz vietas nosprāgtu, atņirgtos. Piedodiet jel manu prasto valodu. Aha, kaķa smaka nāk tuvāk. Ak tu viens, kas par šņācienu! Spalva ar droši vien sabozta kā tādai birstei, jūras ezim. Nu ko citu šitādā mājiņā vēl varētu ieraudzīt, ja ne kādu garspalvainu, no resnuma uzblīdušu persieti. Un es tā lēnām griežos, sak, vecīt, nekā nebūs, tagad es ar te mazliet paciemošos, bet… nepasaku neko. Jebšu esmu tiešām pieēdies līdz acīm, jo tās lāgā nerāda. Vai arī rāda kaķi tikai daļēji. Redzu tikai kaķi, pliku kaķi, pliku, kā es te stāvu. Kaķis ir, bet kažoka nav. Pat tīri neērti vai sametas, es te gribēju tā špetni nolikt šo pie vietas, bet tam nabagam kaut kāda briesmīga sērga piemetusies vai. Nu ja jau pat par šitādu nabadziņu apžēlojušies, tad varbūt nemaz tik briesmīgi cilvēki te nedzīvo. Ceru gan, ka tā ir tīri specifiska kaķu kaite. Man kaut kā negribētos izskatīties šitā.
Meitene pavisam mierīgi, maigi paņem plikni rokās — redz, nemaz nebaidās, ka varētu saslimt, tad jau tā tiešām ir kaķu kaite.
— Čārlz, tu esi mīļš kaķītis, tikai mamma man ar tevi neļauj spēlēties. Piedod, Čārlz, tu jau tur neesi vainīgs. Šito sunīti es saukšu par… par… par… Rūdi. Rūdi! Vai tu gribi būt par Rūdi? — man jautā skumjais bērns ar pieaugušā acīm. Man vienalga, kaut vai par Ņergu, un es laipni paluncinu asti kā piekrišanas zīmi.
Meitene aiznes to, kuru sauc par Čārlzu, uz otro stāvu un tad ņem mani sev līdzi uz savu istabu. Tur ir tik labi un silti, vēders tik pilns, un acis tīri nevilšus pašas veras ciet. Vēders tā kā maķenīt sāk protestēt, spiež. Eh, jāiekārtojas tā ērtāk… Sapnī man nāk virsū milzonīgi ledusskapji ar vaļā durvīm, piestūķēti no apakšas līdz augšai ar rijamo. Es bēgu, bēgu, bet šie ir vēl ātrāki. Še, ēd, ēd, ēd… Un gāž man virsū savas iekšas. Ēd, ēd… Tad viņi visi nezin kāpēc sāk spiegt spagās balsīs, briesmīgi spalgās, laikam aiz bēdām, ka es vairs nespēju ieēst. Vai, cik viņiem spalgas balsis! Pilnīgi ausis krīt ciet. Tas tak visu gulēšanu maitā, jāver acis vaļā. Bet vēl joprojām spiedz tie… Steigšus tieku pastūķēts zem gultas. Spiedzieni nāk arvien tuvāk un tuvāk, atveras durvis, un tur viena fifīga, dikti mālēta mamzele ar apmēram pusmetru gariem nagiem tur rokās to pašu nabaga Čārlzu…
— Pa Čārlzu rāpoja divas blusas! Blusas! Tu atkal esi glaudījusi kaut kādus vazaņķus! Čārlzītim izstāde deguna priekšā, bet te blusas! Fui!
Te pēkšņi iestājas nāvīgs klusums, itin kā kāds šīberi būtu aizšāvis priekšā.
— Kas tas tāds?! — mamzele, atkal atguvusi valodu, ieaurojas.
Vai tas zīmētos uz mani vai, lāgā nevar saprast. Laikam tak kāda aizmugurējā ķermeņa daļa rēgojas no gultas apakšas. Meitene velk mani ārā, un mēs abi stāvam tās mamzeles priekšā kā nolēmēti.
— Ārā, ārā, lai ne smakas te vairs nebūtu!… Paklīdenis, plušķis, krancis tāds (it kā es to nezinātu), ielenis (nu jau, nu jau), jauktenis (ar to es lepojos), miskastnieks (kā vienmēr)!… utt., utt.
Būtu es mazliet jūtīgāks, man šobrīd droši vien nosvīstu ausis, atmirtu aste un paliktu šļauganas vai visas kājas. Laime gan, ka neesmu tik jūtelīgs. Lai gan viss beidzās samērā labi, jo skumjā meitene ar pieauguša cilvēka acīm, kuras vārds izrādījās Nora, pieteica mamzelei, kura izrādījās viņas mamma, ka viņa izbēgšot no mājām kopā ar mani, ja mani neļaušot paturēt. Tā, tas nu būtu padarīts. Gluži galā vis vēl nebija. Tālāk sekoja vanna (ardievu, manas mīļās) un vēl nezin kādas tur procedūras, pēc kurām es jutos pilnīgi pazaudējies — it kā biju, it kā nebiju. Man vairs nebija tik ierastās, tik jaukās kranča smakas. Vēl mirklītis, un laikam gan nebūtu izturējis, bet tā ziema. Ticiet vai ne, bet manī pat pamodās pienākuma jūtas pret skumjo cilvēkbērnu, nu nevarēju es tik vienkārši viņu pamest.
Tā sākās mana dzīve pilī. Praktiski visu laiku es pavadīju Noras istabā, bet man ar to pilnīgi pietika. Un Nora veda mani pastaigās. Tas bija tas jaukākais. Es centos no visas sirds iepriecināt mūžam skumjo cilvēkbērnu ar pieauguša cilvēka acīm, un reizēm man tas izdevās. Tad jutos varen lepns, tas atsvēra visas mamzeles īgņošanās, Čārlza uzpūtību. Čārlzs, kā vēlāk izrādījās, protams, nebija slims. Viņam par godu tika rīkota pat balle īsi pirms izstādes. Tad tika saaicināti visi lielākie kaķu speciālisti un tiesneši, tā teikt, ieēdināšanai. Es, protama lieta, nedrīkstēju pat degungalu pabāzt no Noras istabas. Nu lai jau, lai viņiem tiek! Es jau varētu sacelt kādu jezgu, bet nav vērts. Lai jau.
Likās, ka nu beidzot nemainīsies nekas, viss tā arī ies savu gaitu, bet nekā. Tā mamzele, Noras mamma, nelikās mierā. Viņa tā nevarot, viņa nespējot tā dzīvot. Tas esot kauns, milzīgs kauns, viņa pat gulēt vairs nevarot. Nu nedrīkst viņas mājās būt krancis, prasts krancis. Viņa vai veselu mēnesi staigāja apkārt galīgi sabozusies, nez ko prātodama un murminādama. Un tad pēkšņi vienu rītu viņa ienāca, nē, burtiski ielidoja pie Noras, paziņodama: “Nu viss būs kārtībā, mums vairs nebūs kranča. Es atsaukšu šurp kinoloģijas speciālistu, nu to tur — simpātisko, ar tiem bicepsiem un tricepsiem —, un mēs padomāsim, kādas sugas papīrus šitam kverplim varētu izkārtot.” Un atkal aizlidoja. Mēs ar Noru saskatījāmies, paraustījām plecus (es vairāk domās), sak, lai viņai tiek, ja jau tas kaut cik spēs uzlabot šamās krunku un celulīta stāvokli.
Nu atnāca tas speciālists, saimniece sataisījusies kā tāda Lieldienu ola… Tas bija tik pazemojoši… Man pat asti pacēla uz augšu… Grozīja un cilāja visas ķermeņa daļas visos virzienos. Ū, sāp taču!… Varbūt arī kaut kas sanākšot, viņš padomāšot un piekāpšot pēc kādas nedēļas. Un mamzele tik laipna, tik laipna, un tik klukst kā tāda vista perētāja. Pat man atlec kāds laipnāks skatiens. Un tā visu nākamo nedēļu viss tik labi, tik labi, mamzele tik vēlīga.
Bet nedēļa paiet ātri. Saimniece liek galdu, krāmē špickūciņas un špicmaizītes, un vēl šo to, krāsojas un nevar paiet garām nevienam spogulim, neapstājusies un vismaz desmit minūtes nepagorījusies. Un tad šis atkal ir klāt, bet nu jau ne viens pats. Šoreiz līdzi ir arī dāma, smuka dāma. Mamzele acumirklī it kā saplok, sekstīte nošļūk. Un atkal visi ņemas ap mani. Redziet, ja ausis būtu spicākas, ja aste būtu īsāka, kājas par pieciem centimetriem garākas… Nu, nu, nu — es te neļaušu sevi kropļot, vivisektori nolādētie… Jā, ja tas viss būtu, tad varbūt sanāktu… Saimniece atkal mazliet atplaukst, sakārto spalviņas… Bet — nē, nē, tomēr nekas nevarot sanākt, pat, ja viss tā arī būtu, kažoks nekam neder, nevienam tās sugas pārstāvim neesot tādas krāsas. Tā ka atvainojiet…
— Prom, prom no manām acīm! — mamzelei uznākusi histērija. Cauri ir ar labvēlību. To man vairs neredzēt, bezcerīgs gadījums un bezcerīgs radījums. Un it kā ar to vēl būtu par maz, nabaga Čārlziņš izstādē tiek izsvilpts. Kaut kas ar nagiem, neīstā forma.
Mēs ar Noru mamzelei vairs neeksistējam, viņa ir iegrimusi tādās bēdās, tādā depresijā! Jā, gandrīz aizmirsu, šad un tad te parādās arī Noras tētis, bet tas ir tik reti, ka nevar pat saprast, vai viņš te dzīvo vai ne.
Tā paiet nedēļas, mēneši, un, rau, arī ziemai gals jau redzams un jūtams, pilnīgi saožams. Un mani arvien vairāk un vairāk sāk mākt nemiers, ar pastaigām vairs nepietiek. Nekas mani te vairs nespēj noturēt, nekas un neviens, izņemot Noru. Aizvien biežāk sapņos man rādās vaļa, es auļoju vējā plandošām ausīm, auļoju un auļoju kā tāds kumeļš. Tikai atskatoties, es redzu acis, skumjas pieauguša cilvēka acis… Nez, vai es tagad vispār varētu tā auļot, bet gan jau, līdz nākamajai ziemai atkal būšu formā. Pie sevis zvēru, ka nebūšu cūka, ka šad tad apciemošu Noru. Vismaz šobrīd es tā domāju.
