Pagājušā gada nogalē, decembra pirmajā pusē, Valkas pilsētas teātris bija uzaicināts piedalīties 7. starptautiskajā teātru festivālā “Fiesta 2005” Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā.
Pagājušā gada nogalē, decembra pirmajā pusē, Valkas pilsētas teātris bija uzaicināts piedalīties 7. starptautiskajā teātru festivālā “Fiesta 2005” Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā. Valcēnieši atveda mājās Galveno balvu.
“Festivālā piedalījās profesionālie un projektu teātri, līdzīgi kā mēs, pavisam 12 trupu. Daudzi Dienvidamerikas teātru režisori ir mācījušies Vācijā un pārņēmuši Brehta teātra īpatnības, tas ir, iestudē politisko teātri. Uz šā fona mūsu luga par mīlestību izcēlās, varbūt arī tāpēc mūs ievēroja. Aktiermeistarībā mūsu teātrim ar viņējiem grūti sacensties. Gadījās redzēt, kā viens aktieris spēlēja septiņas dažādas ainas, turpat pārģērbās un pat iekšēji kļuva par pavisam citu cilvēku,” atceras režisors Aivars Ikšelis.
Dienvidamerikas teātri spēlēs Valkā
A. Ikšelis atzīst, ka viņam bijis ļoti interesanti skatīties visas izrādes ne tikai kā režisoram, bet kā cilvēkam, jo agrāk ar tādiem teātriem viņš ir maz saskāries. Kā jau dienvidu zemēs ierasts, tur vienmēr visi kavējas un nekur nesteidzas. Ja izrādei jāsākas septiņos vakarā, tad tā sāksies astoņos vai pat vēl stundas ceturksni vēlāk. Nevienu tas neuztrauc. Valcēniešiem bija jāspēlē pulksten 18.00, un viņi bija tam gatavi, arī atbraukušie apkārtnes latvieši, tomēr administrācija paziņoja, ka izrāde sāksies divas stundas vēlāk.
Ceļojot pa teātru festivāliem, A. Ikšelis allaž cenšas iegūt kaut ko savai pilsētai. “Karakasā saņēmu solījumus no somu un spāņu teātriem par viņu piedalīšanos šogad teātru saietā Valkā. 2007. gadā ir apsolījuši ierasties teātri no Francijas, Kolumbijas un Argentīnas. “Līdz šim mums nav bijis jākaunas par pašu rīkotajiem teātru festivāliem. Visi uzaicinātie kolektīvi tos ir vērtējuši atzinīgi. Esmu uzklausījis daudz cildinošu vārdu par starptautiskajiem teātru festivāliem Valkā,” stāsta režisors. Kolumbijas kultūras ministrs pēc valcēniešu izrādes “Pēckvēle” noskatīšanās atsūtīja īsziņu, kurā pauda, ka vēloties slēgt līgumu par izrādēm šajā valstī. Žūrijas komisijas dalībnieki uzsvēra, ka latvieši šim saietam ir atveduši Eiropas poētisko mīlestību. Kolumbijas un Argentīnas starptautisko teātru institūtu pārstāvji nāca klāt un aicināja turpināt izrādes kaimiņvalstīs. Interesanti, ka viņi bija informēti par Pārrobežu kultūras nedēļu Valkā. Acīmredzot arī citu valstu teatrāļi tīklā ir redzējuši informāciju par festivāliem Valkā.
Latvijas pilsoņiem vīza nav nepieciešama
“Brauciens patiešām bija grūts, jo maksāja dārgi. Bez valsts Kultūrkapitāla fonda, Valkas domes atbalsta un pašu dalībnieku ieguldījuma tas nebūtu iespējams,” uzskata teātra režisors A. Ikšelis. Viņš piebilst, ka zināmā mērā palīdzēja arī aviosabiedrība “Lufthansa”, jo Frankfurtē samaksāja viesnīcas un transporta izdevumus. Savu lomu nospēlēja arī liktenis, jo lidsabiedrība bija pārmainījusi izlidošanas laiku uz Dienvidameriku, tādējādi izdevās iekļūt to pasažieru kategorijā, kuriem apmaksāja viesnīcas izdevumus. Režisors to atceras kā interesantu piedzīvojumu, jo neba jau katru dienu izdodas piedzīvot īstu vācu komfortu četrzvaigžņu viesnīcā. Frankfurtes lidosta ir viena no lielākajām Eiropā un faktiski ir kā pilsēta pilsētā.
Lidojums līdz Karakasai ilgst 11 stundas, un divas reizes var ieturēt pamatīgu maltīti, trīs reizes panašķoties un nobaudīt kādu dzērienu. Pašsaprotami, ka lidmašīnā var skatīties televizoru, klausīties mūziku un kādu brīdi arī pagulēt. Latvijas laika starpība ar Venecuēlu ir sešas stundas. Karakasā lidosta atrodas ārpus pilsētas okeāna krastā. Tā ir ļoti moderna lidosta, bet valcēniešiem tur notika pirmais starpgadījums — ja A. Ikšeļa pasē bez problēmām tika iespiesta Venecuēlas vīza, tad Aigaram Pullem tik raiti neveicās, jo dokumentu pārbaudītājs apmēram pusstundu meklēja likumu, kurā būtu norādīts, ka Latvijai ar šo valsti ir bezvīzu režīms. Par laimi, dokuments atradās un turpmāku sarežģījumu nebija. Vīza Latvijas pilsoņiem nav nepieciešama, bet apkalpojošās lidsabiedrības iebraukšanas karte gan. Tā ir obligāti jāaizpilda. Muitnieki teatrāļiem neko nejautāja un nepārbaudīja. Pirmais šoks valcēniešiem bija pamatīgais karstums. Turienes klimatu var salīdzināt ar izjūtām siltumnīcā Latvijā karstā vasarā. Ja Vācijā sniegputeņu dēļ tika atcelti pat vairāki avioreisi, tad Karakasā Ziemassvētku eglītes atradās starp krāšņu ziedu dobēm. Otrs pārsteigums teatrāļiem bija tas, ka lidostā viņus neviens nesagaidīja. Izrādījās, ka Rīgas “Lufthansa” birojā pateikts nepareizs ielidošanas laiks. Izlīdzēja mobilais tālrunis, kam bija pareizais pieslēgums, — varēja sazvanīt teātri. Diemžēl nepalīdzēja ne krievu, ne angļu un ne vācu valodas prasme. Bija jāprot spāniski. “Kaut kā jau sapratāmies. Mūs aicināja ar taksometru doties uz teātri. Baidījāmies, ka tas varētu būt pārāk dārgs prieks, bet vēlāk izrādījās, ka pretēji situācijai Latvijā tur benzīns ir neticami lēts. Pēc pāris stundām pie mums atbrauca sagaidītāji. Vislabāk palīdzēja žestu valoda. Lidostā vēl sagaidījām franču teātri un ātri iepazināmies,” atceras režisors.
Kultūra nav burciņā marinēts gurķītis
No lidostas līdz Karakasai ar autobusu jābrauc apmēram 45 minūtes. Tā ir pilsēta Karību jūras krastā, turklāt kalnu ielejā. Iebraucot pilsētā, viesus sagaida milzīgs plakāts angļu un spāņu valodā ar Ziemassvētku sveicienu. Otrs liels plakāts bija ar Mātes Terēzes attēlu un tekstu: “Ticiet, pasniedziet viens otram palīdzīgu roku!” Izpušķotās Ziemassvētku eglītes starp palmām lielā karstumā izskatās pavisam dīvaini. Interesanti, ka Karakasā vakaros itin ierasti ir salūti. Tie notiek mājas ballītēs, gluži tāpat kā Venēcijā.
Izrādījās, ka valcēniešiem paredzētā viesnīca atrodas vienā no bīstamajiem pilsētas rajoniem, kur dzīvo visnabadzīgākie cilvēki. No bagātākajiem rajoniem tur atved un izgāž atkritumus, bet vietējie tos izšķiro, lai atrastu kaut ko ēdamu un noderīgu. Līdz rītam tur nav palicis nekas. “Kad šādas ainas skatām filmās, tas it kā neattiecas uz mums un situācija šķiet attālināta, bet, redzot šādas ainas tuvplānā, sajūtas nav omulīgas, īpaši brīžos, kad kaut kur netālu atskan šāvieni. Mūs pieveda pie divzvaigžņu viesnīcas “Elpinar”. Neko īpaši sliktu par šo hoteli nevaru sacīt, jo viss bija tīrs un ik pārdienu mainīja gultas veļu.
Venecuēlieši ir ļoti atvērti, bet jārēķinās ar to, ka šajā zemē ir saplūdušas vairākas kultūras — indiāņu, spāņu, afrikāņu un nu jau arī amerikāņu. Visas šīs kultūras ir samiksējušās, veidojot kaut ko jaunu, turklāt grūti definējamu. Domāju, ka vietējā indiāņu kultūra ar to ir ieguvēja,” uzskata A. Ikšelis. Viņam šķiet, ka Latvijā nacionālāk noskaņotie cilvēki ar savu pastalošanos un tautiskošanos pārspīlē. Varbūt latvieši būtu lielāki ieguvēji, ja ņemtu kaut ko derīgu un labu arī no citām tautām. Tā ir vieglāk izdzīvot, jo “kultūra nav marinēts gurķis burciņā”.
Nākamais pārsteigums valcēniešiem bija tas, ka nedarbojās līdzpaņemtie elektroaparāti, jo spriegums tīklā ir 120 voltu. Toties padomju laikā ražotās elektrospirālītes darbojās nevainojami — ūdeni krūzē uzvārīt varēja. Sanitārie apstākļi Venecuēlā ir tādi, ka nevārītu ūdeni eiropietim dzert ir riskanti.
Mainot valūtu, noņem pirkstu nospiedumus
Valcēnieši ir pateicīgi Latvijas goda konsulei Venecuēlā Irēnai Sādei, kura laikus brīdināja par iespējamiem nepatīkamiem piedzīvojumiem tālajā valstī. No viņas valcēnieši saņēma kāda cilvēka vārdu un tālruņa numuru gadījumam, ja nokļūs kādās nepatikšanās. Tā ir Māra Hrgepica, dzimusi Vītola.
Viesnīca atradās četrus kvartālus no teātra. Tajā rajonā ap mājām ir iespaidīgas sētas, arī ar dzeloņstieplēm un strāvu tajās. Karakasā dzīvo 4,5 miljoni iedzīvotāju, un tā sastāv no pieciem lieliem rajoniem. “Ja Māra ar savu dzīvesbiedru un mammu Martu nebūtu pie mums atbraukusi, mūsu priekšstats par Karakasu būtu pavisam cits. Pirmais, ko viešņas sacīja, bija tas, ka noteikti jānomaina hotelis, jo tādās šausmās nevar dzīvot. Mēs, teātrinieki, neesam izlepuši, tomēr mūs tūlīt iesēdināja modernā džipā, lai parādītu īsto Venecuēlu. Apskatījām darījumu centru, kurā visas lielās augstceltnes ir projektējis Māras tētis, ļoti situēts cilvēks,” stāsta A. Ikšelis. Interesanti, ka visām augstceltnēm un debesskrāpjiem viņš ir devis latviešu sieviešu vārdus. Tie tur ir uzrakstīti.
Valcēnieši apskatīja luterāņu dievnamu Karakasā, bet dievkalpojumi tur vairs nenotiek, jo nav latviešu mācītāja. Lielākā daļa latviešu Venecuēlu ir pametuši, jo politiskā situācija ir sarežģīta, katrā ziņā par demokrātiju tur runāt pāragri. Lai izmainītu kopējos 130 ASV dolārus vietējos bolivāros, vajadzēja nodot ne tikai pirkstu nospiedumus, bet sniegt visdažādākās ziņas par sevi un uzturēšanās mērķiem Venecuēlā. Valūtu drīkst mainīt tikai vienu reizi. Šī operācija tika uzticēta Ilzei Ivanei, jo viņai ir policijas darba pieredze.
Čīčas ieraugu izkošļā indiāņu sievietes
Valcēnieši apskatīja arī latviešu centru “Lettonie” — lielu augstceltni, kurā prezentācijas rīko bankas un dažādas bagātas kompānijas. Iespaidīgākais interjera elements ēkā ir latviešu mākslinieka Egīla Rozenberga lielizmēra gobelēns. Savukārt kāds latvietis Karakasas botāniskajā dārzā ir savācis pasaulē lielāko palmu kolekciju.
Valkas teātra dalībnieki tika aizvesti arī uz greznu restorānu, lai nobaudītu īsto venecuēliešu virtuvi. Saprotami, ka ēdienkartes bija spāņu valodā. Viesmīlīgie latvieši valcēniešiem ieteica maltīti sākt ar svaigi spiestu augļu sulu. Kukurūzas plācenīšus ar pildījumu (arepas) un pankūkas (čačapas) bijušas ļoti garšīgas. Maltītes noslēgumā varēja baudīt sieru un augļu plati ar latvietim nezināmiem augļiem. Arepas teātra dalībniekiem pasniegtas arī vēlāk ikdienas ēdnīcā, bet to kvalitāti grūti salīdzināt ar smalkajā restorānā baudīto.
Latvieši aizvesti arī uz kādu Karakasas priekšpilsētu, kur saglabājies īsti indiāniski spānisks kolorīts. Tur varēja apskatīt un nopirkt visu lielāko indiāņu cilšu darinājumus. Līdztekus tiem daudzās tirgotavās nopērkami arī afrikāņu un spāņu nacionālās mākslas izstrādājumi. A. Ikšelis ir dzēris daudz kafijas dažādās pasaules valstīs, bet tik garšīgu, vienlaikus maigu un stipru — nekad. Vēl šajā pilsētiņā izdevās nobaudīt nacionālo dzērienu čīču — ļoti garšīgu, raudzētu, atspirdzinošu bezalkoholisku šķidrumu ar ledu un kanēli. Pēc tam Māra viesiem izstāstīja, kā to gatavo. Kad indiāņu sievietes no kalniem dodas lejā uz pilsētu iepirkties, viņas iemet mutē pāris graudiņu kukurūzas un dažus graudiņus rīsu un visu ceļu tos košļā. Izveidojas putriņa, kas īstenībā ir čīčas ieraugs. Sievietes to pārdod tirgotājiem. Emocionāli šis dzēriens, iespējams, daudziem nav pieņemams, kaut zināms, ka rūgšanas procesā nevēlamās baktērijas nobeidzas.
Valcēniešus uzaicināja arī viesos. Tie latvieši, kuri palikuši Venecuēlā, dzīvo ļoti bagātā rajonā, kur ir apsardze un iekļūt bez caurlaides nav iespējams.
Kallas zied kalnu savvaļas pļavās
A. Ikšelim piezvanīja Guntars Gedulis un piedāvāja parādīt Karakasas kultūrvietas. “Cepuri nost šo cilvēku priekšā! Viņi tik pašaizliedzīgi centās palīdzēt un radīt pēc iespējas daudzveidīgāku priekšstatu par pilsētu. Pie G. Geduļa bija jābrauc ar metro. Esmu pārvietojies ar metro daudzās Eiropas pilsētās, bet tik estētisku, tīru un gaumīgu, gandrīz japāniskā stilā ieturētu nebiju redzējis. Īsts kultūršoks, salīdzinot ar to, kas redzams virszemē. Mums nekādi neizdevās nopirkt biļetes, vēlāk uzzinājām, ka valstī ir vēlēšanas un metro visi brauc bez maksas,” atceras režisors. Viņu un pārējos valcēniešus Guntars iepazīstināja ar Operas teātri, Nacionālo gleznu galeriju, “Bella Arte” galeriju, Kino un foto dokumentu muzeju, Modernās mākslas muzeju un citām iestādēm. Ieeja muzejos ir bez maksas. Arī G. Geduļa dzīvoklis atgādina muzeju ar mākslas darbiem no visas pasaules. Vēl viņa aizraušanās ir dažādu pasaules dzīvnieku izbāzeņi. Iespējams, šīs tikšanās rezultātā Valkā viesosies Venecuēlas indiāņu koris. G. Gedulis ir Pasaules brīvo latviešu apvienības Amerikas un Karību reģiona ģenerālsekretārs kultūras un izglītības jautājumos. Neaizmirstams pasākums trijotnei bija ceļojums uz džungļiem kalnos G. Geduļa paziņas indiāņa Aleksija pavadībā. Vispirms ar taksometru pulciņš nokļuva vietā, kas atgādināja izgāztuvi un kur varēja noīrēt labu džipu ar šoferi. “Kad izbraucām cauri mākoņiem, tad sākās īstie kalni. Kallas, kādas Latvijā pērkam veikalos, tur zied savvaļas pļavās. Ziemassvētku zvaigznes tur aug metru augstos krūmos. Viss, kas Latvijā redzams puķu podos, Venecuēlā sastopams brīvā dabā. Kad nokļuvām ceļa galā, tad vēl paši apmēram 45 metrus kāpām klintīs un uz tām redzējām senus indiāņu zīmējumus. Tas bija brauciena vērts,” priecājas A. Ikšelis. Viņš ar kolēģiem Aleksija pavadībā apskatīja arī pludmali pie jūras, kur pirms trijiem gadiem bija kalna nobrukums, kas apraka arī bērnudārzu ar visiem tā iemītniekiem, policistu skolu ar policistiem un daudzas dzīvojamās mājas. Nevienu pat neesot centušies izrakt. Vietējie uzskata, ka daba vienmēr paņems savu, tāpēc nav vērts īpaši satraukties. Tāda ir Venecuēla.
