Es šeit nedomāju to uguņošanu, ko ļaudis rīko Jaungada naktī. Ir sagadījies, ka daži politiskie procesi gada nogalē sasnieguši tādu aktivitāti, ka dzirksteles plaiksnās uz visām pusēm.
Es šeit nedomāju to uguņošanu, ko ļaudis rīko Jaungada naktī. Ir sagadījies, ka daži politiskie procesi gada nogalē sasnieguši tādu aktivitāti, ka dzirksteles plaiksnās uz visām pusēm.
Tā kā dzirksteļošana notiek apstākļos, kad gaisā stipri jūtama deggāzes smaka un pat dzirdama izteiksmīga šņākoņa, tad situācija var likties pat draudīga. Minētais pamatos attiecas uz Krievijas un Ukrainas attiecībām.
Sava veida politiskā uguņošana, kas uzdzirksteļoja jau pirms Ziemassvētkiem, tika pieredzēta arī Latvijā. Tāpēc par visu pēc kārtas.
Gāzes cenu aprēķini
Ikdienā mēs vairāk domājam par to gāzi, kuru dedzinām virtuvē, kaut faktiski sašķidrinātā gāze ir atsevišķi vērtējams produkts. Tā gāze, kas no Krievijas pa cauruļvadu plūst uz Inčukalna pazemes krātuvi, galvenokārt tiek izmantota elektrības ražošanai un centrālapkures katlu kurināšanai. Gāzes vietā iespējams izmantot arī citu kurināmo, praksē visbiežāk mazutu, tāpēc pasaulē pieņemts, ka gāzes cenas nosaka atbilstoši mazuta cenām. Tā kā aizvadītajā gadā strauji kāpa visu naftas produktu cenas, tad cēlās arī gāzes tirgus cena, kas gada laikā dubultojās. Eiropas turīgās zemes arī maksā, kaut īstenībā Krievijā dabas gāzes ieguves pašizmaksa palikusi gandrīz agrākajā līmenī. Situācija tāda, ka Putina politiskā komanda tagad kaļ plānus par to, kā Krievijai drīzā laikā kļūt par naftas un gāzes impēriju, kas spētu savus spēles noteikumus diktēt visā pasaulē. Tieši tāpēc Eiropas Savienība, tajā skaitā komisārs Piebalgs, sāk propagandēt alternatīvos enerģijas avotus, demonstrējot televīzijā Zviedrijas pieredzi koksnes atkritumu racionālā izmantošanā dzīvokļu apkurei. Perspektīvā iespējams ražot arī gāzi gan no atkritumiem, gan akmeņoglēm, brūnoglēm, degakmens. Esmu savulaik bijis ekskursijā Kohtla–Jervē, kur no degakmens iegūto gāzi pa cauruļvadu transportēja uz toreizējo Ļeņingradu. ES eksperti min arī citus enerģijas veidus, tajā skaitā saules enerģiju dienvidos, tāpat ūdeņradi, biodīzeli utt. Esmu jau rakstījis, cik nopietni pētījumi notiek ASV un Japānā, kas nākotnē naftas un gāzes atlikušos krājumus novirzīs galvenokārt ķīmiskajā rūpniecībā sintētisko materiālu ražošanai.
Pagaidām tirgu regulē minētā mazuta cena. Vecajā Eiropā ir ļoti augsts akcīzes nodoklis, Latvijā tas pagaidām krietni zemāks, bet Ukraina vispār strādā pēc saviem likumiem. Šī mazuta cenu starpība ņemta vērā, nosakot gāzes piegādes pašreizējās cenas Latvijai, jo Eiropas cenu gadījumā mūsu divi TEC un Rīgas vai citu pilsētu katlumājas pārietu uz mazuta izmantošanu, gāzes patēriņš gluži vienkārši samazinātos līdz minimumam. Krievijai tas nebūtu izdevīgi.
Praktiski vajadzētu notikt, ka arī Ukrainai piegādātās gāzes cena tiktu rēķināta pēc šīs metodikas. Ja tomēr Maskava ietiepīgi pastāv uz tā saucamo Eiropas cenu — 230 dolāri par tūkstoš kubikmetriem —, tad tas uzskatāms par politisku lēmumu, jebšu Krievija vairāk zaudē nekā iegūst.
Ukrainas pārmācīšana
Visas jezgas pamatā ir Ukrainas tagadējās valdības izteiktā vēlme pievienoties NATO aliansei. Krievijai tas nozīmē ne tikai politiskās ietekmes zaudēšanu šajā valstī, tas nozīmē arī savu militāro bāzu zaudēšanu. Jo nav taču domājama situācija, ka NATO savas dalībvalsts teritorijā atļautu atrasties Krievijas jūras kara bāzei Sevastopolē. Kremļa militāristi to uzskata par vislielāko traģēdiju. Vēl Ukrainas teritorijā atrodas vairākas radiolokācijas stacijas (RLS), kuras pirms iestājas NATO piemeklētu tāds pats liktenis, kādu atceramies Skrundas monstra sakarā. Tajā skaitā stratēģiski nozīmīgā RLS Aizkarpatos.
Tieši šī perspektīva Krievijas varasvīrus dara gluži vai trakus. Gāzes šantāža šajā gadījumā kalpo vienam mērķim — lai radītu tautas neapmierinātību ar Juščenko politiku, lai nākamajās vēlēsanās virsroku gūtu promaskaviskie spēki, piemēram, Janukoviča piekritēji. Tikai Kremļa gudreļi neapjēdz, ka Ukrainā tagad pastiprināsies arī separātisma tendences un pieaugs naids pret “brāļiem krieviem”.
Tāpēc vēl gaidāmas lielas gvaltes no abām pusēm, kaut līdz atklātam militāram konfliktam situāciju nokaitēt nav ieinteresēta neviena pusē.
Uguņošana latviskā gaumē
Pie mums, saprotams, galvenie strīdi notiek starp pareizajiem un vēl jo pareizajiem. Einara Repšes demisija bija sen nobriedusi, un pašam traģikomēdijas varonim nekas cits neatlika kā aizcirst durvis ar iespējami lielāku blīkšķi.
Ir jāsaprot, ka Latvija gatavojas Rīgā uzņemt visu 26 NATO valstu augstākos līderus, un Repšes finanšu darījumi bija labi zināmi arī alianses štābā. Tā, saprotams, skaitās konfidenciāla informācija, ko neviens politiķis atklāti presei nedrīkst izpaust, bet personīgi labi atceros tādu garāmslīdošu ziņu no NATO mītnes jau tobrīd, kad Kalvīša valdība tika sadiegta, piekāpjoties Repšes obligātajai prasībai. Tikai pēc “Jaunā laika” spiediena finanšu mahinācijās iestigušais Repše kļuva par aizsardzības ministru, kas nebūt nevairoja Latvijas prestižu citu valstu galvaspilsētās. Turklāt jāņem vērā arī daudzās Repšes uzvedības dīvainības, kuras tiesīgi vērtēt tikai mediķi.
Šajā gadījumā jānošķir divas lietas: Repšes rīcības atbilstība likumiem un atbilstība valstsvīra ētikas principiem. Dīvaini pat iedomāties ministru, kurš pieslēdzas internetam un spēlē biržas darījumos ar ASV kompāniju vērtspapīru pirkšanu un pārdošanu. Ar šādām azartspēlēm darās Džordžs Soross. Ministram šādas izdarības nepiestāv.
Pagaidām Repše savā labā cenšas uzturēt cietēja tēlu.
