Valmieras rajona padomes priekšsēdētājs Jānis Miglavs, kurš pirms sešiem gadiem ar automašīnu notrieca un atstāja bez palīdzības 18 gadu veco Sanitu Gailīti, kasācijas kārtībā pārsūdzējis Vidzemes apgabaltiesas Madonas pastāvīgās sesijas spriedumu.
Vakar bijušais Valmieras rajona padomes priekšsēdētājs Jānis Miglavs, kurš pirms sešiem gadiem ar automašīnu notrieca un atstāja bez palīdzības 18 gadu veco Sanitu Gailīti, kasācijas kārtībā pārsūdzējis Vidzemes apgabaltiesas Madonas pastāvīgās sesijas spriedumu, ar kuru viņam noteikta reāla brīvības atņemšana uz trim gadiem.
“Ziemeļlatvija” devās uz Strenčiem pie bojā gājušās meitenes mammas Mārītes Gailītes. Viņa mūs laipni sagaidīja, jo vēlējās pateikties visiem labajiem cilvēkiem, kuri palīdzēja smagajā dzīves periodā.
“Dīvaini, bet man nepienāca pavēste par ierašanos uz tiesas sēdi, kurā apsūdzētajam J. Miglavam piesprieda reālu brīvības atņemšanu. Iespējams, ka tā arī labāk. Vienmēr, kad saņemu pavēstes, pārdzīvoju, jo kārtējo reizi tiek uzplēstas vēl nesadzijušās sāpju rētas,” klusi stāsta bojā gājušās Sanitas mamma.
Mamma un meita — sirdsdraudzenes
Saruna mums notiek pie Sanitas kapa. Tas ir apsnidzis un saules gaismas apspīdēts.
“Sanitai ļoti patika pastaigas mežā. Viņa jūsmoja par skaisto dabu,” atceras mamma.
Meitenes mammas kvēlākais sapnis ir vēl kaut vienu reizi samīļot meitu. Viņām bija ļoti tuvas attiecības — mamma un meita bija sirdsdraudzenes. Joprojām Mārīte reizēm mēdz ar acīm meklēt Sanitas slaido stāvu, bet, atceroties notikušo, turpina ikdienas gaitas.
Traģiskais gadījums, kad meiteni notrieca J. Miglava vadītā automašīna, notika 1999. gada 1. augustā. Mamma intuitīvi jūt, ka Sanita nomira 2. augustā. Šis datums norādīts arī uz pieminekļa meitenes kapavietā. Mamma, ilgi nedomādama, šo datumu nosaukusi pieminekļa gatavotājiem.
“Nekad šim cilvēkam nespēšu piedot, ka viņš, sabraucis meitu, pameta viņu kā suni grāvmalā. Sirds sažņaudzas, iedomājoties, kā viņa, nabadzīte, vēl sāpēs mocījās. Ja pats baidījās no sekām, viņš varēja izsaukt medicīnisko palīdzību,” uzskata M. Gailīte. Pēc pirmajām tiesas sēdēm viņa piegājusi pie J. Miglava un jautājusi, kā viņš tik nekaunīgi var melot, piemēram, ka Sanita, vēlēdamās izdarīt pašnāvību, pati metusies zem automašīnas riteņiem. Toreiz apsūdzētais vīrietis meitenes mātei neko nebija spējīgs pateikt. Iespējams tāpēc, ka pats labi apzinājies, ka melo.
“Tiesas sēdēs sāpēja, ka nevarēju apturēt J. Miglava nekaunīgo melošanu. Viņš visādiem līdzekļiem centās glābt savu ādu,” uzskata Sanitas mamma. Lai gan J. Miglavs sedzis Sanitas bēru izdevumus un samaksājis par kapa pieminekļa izgatavošanu, bojā gājušās meitenes mamma uzskata, ka vainīgajam ir jāsaņem pelnītais sods.
Pēc tam J. Miglavs vairs nekad nav pienācis pie Sanitas tuviniekiem ne atvainoties, ne cilvēcīgi aprunāties.
Pateicas labdariem
Šajos ilgajos gados, kamēr rit tiesas process, Mārīte nav sapratusi, kāpēc viens likums tiek piemērots katram cilvēkam citādāk.
“Parasti cieš mazie un melnie, bet kungi, kuriem ir nauda, no pelnītā soda var izsprukt sveikā,” spriež Mārīte. Viņa pateicas visiem labdariem, bez kuru palīdzības nevarētu turpināt tiesas procesu pret J. Miglavu: Latvijas Cilvēktiesību biroja advokātam Aivaram Ludvigam, Latvijas Juristu biedrības priekšsēdētājam Aivaram Borovkovam un juristam Jurim Grīnvaldam, Limbažu prokuratūrai un lieciniekiem — strencēnietim Jānim Cābulim un Broku ģimenei no Rīgas, Sanitas klases audzinātājai Mārai Larionovai.
Mārītei palikušas arī nepatīkamas atmiņas par dažu līdzcilvēku attieksmi. Ne reizi vien sievietei nācies uzklausīt baumas, ka pēc nelaimes viņa sākusi lietot alkoholu. Viņa nenoliedz, ka nelaime ir atstājusi nedzēšamas pēdas — dzīve ir sadragāta.
Diemžēl naudas trūkuma dēļ bēdu sagrauztā sieviete nav meklējusi palīdzību pie speciālista, kurš uzklausītu dvēseles sāpes un sakārtotu domas tālākai dzīvei. Mārītes sastrādātās rokas liecina, ka viņa rūpējas par dēliem, māju un saimniecību. Sieviete atzīst, ka šo sešu gadu laikā ir iedragāta viņas veselība un nervu sistēma.
Tic, ka satiksies
Šopavasar maijā Sanitai apritētu 24 gadi. Pašlaik Mārītes ģimenē aug divi dēli — septiņus un vienpadsmit gadus veci. Mamma domā, ka jaunākais dēls Lauris diez vai atceras lielo māsu.
“Sanita Lauri mīlēja kā savu bērnu. Kādu dienu meita atzinās, ka nevienu brīdi nevar dzīvot bez jaunākā brālīša,” asaras slaucīdama, stāsta Mārīte. Savukārt Gundaram pēc nelaimes ir bail, īpaši vakara stundās, iet uz kapsētu.
“Lielais dēls ārēji neizrāda savu sāpi, bet iekšēji viņš ļoti pārdzīvo. Kad pirmo reizi gājām uz notikuma vietu, dēls mani uzmanīja un teica, lai nāku malā, ka arī mani nenobrauc,” stāsta mamma.
Lai remdētu sāpes, Mārīte apmeklē baznīcu. Tikai ar Dieva palīdzību viņa spēj samierināties ar meitas nāvi. Mārīte tic, ka viņas kādreiz atkal satiksies un viņa atgūs sirdsmieru. Zaudējumu palīdz pārdzīvot meitas draudzenes Larisa un Agnese, kuras bieži iet uz kapiem.
