Tas nu ir noticis. Jaunais gads ir klāt. Šķiet, sabiedrībai ir pārvēlies pāri kāds skaļš, daudzkrāsains vilnis, kura šalkoņa nu noslāpusi ierastajā ikdienas darbā.
Tas nu ir noticis. Jaunais gads ir klāt.
Šķiet, sabiedrībai ir pārvēlies pāri kāds skaļš, daudzkrāsains vilnis, kura šalkoņa nu noslāpusi ierastajā ikdienas darbā. Aiz muguras palikuši laimes vēlējumi, iepirkšanās drudzis, savstarpēja apdāvināšanās, svētku eglīšu meklējumi un to rotāšana.
Iedomātā brīnuma gaidīšana un cerība uz jaunu laimi beigusies ar pēcsvētku rītu. It kā jau tas viss bija zināms. Proti, dabā un dzīvē nekas tik pēkšņi nemainās. Dabai ir vienalga, ka cilvēki savā starpā vienojas kādu datumu padarīt par svētku dienu un nakti, visumā attiecīgā diennakts ir tāda pati kā citas. Svarīgi ir tas, cik nopietni esam paši savā apņēmībā sākt jaunu dzīvi un cik patiesi ir mūsu laimes vēlējumi tuviniekiem, kolēģiem, paziņām. Novērotais sabiedrībā liek domāt, ka liela daļa no mums vienkārši iekļaujas spēlē, ko sauc par jauna gada gaidīšanu, formāli cits citam novēl daudz laimes un, pakļaujoties it kā saucienam: “Visi dara tā!”, pirms gadu mijas traucas pa veikaliem, cenšoties sapirkties dažādus kārumus. Galvenais, lai svētku vakarā pie televizora viss būtu. Savā dzīvē esmu bijis svinībās, kur tiešām nekā netrūkst, vecāki bērniem ātri izsniedz dārgas konfekšu pakas, ciemiņiem — dāvanas, novēl laimīgu nākamo gadu un tad cenšas sevi priecēt ar kulinārijas labumiem. Skan laipni vēlējumi jaunajā gadā piepildīt visus sapņus, bet pēc pāris dienām laipno galdabiedru vidū sākas parastās ambīcijas un ķīviņi. Formāli sakāmo vārdu laiks ir beidzies, un viss atkal ir pa vecam, jo daudz kā viņiem dzīvē pieticis, nav bijis vienīgi saticības un cieņas citam pret citu. Zinu gan arī ģimenes, kurām nav liela rocība, bet kuru vidū pavadītie svētku vakari ilgi paliek atmiņā kā gaiši mirkļi. Vairākums gan, šķiet, labprātāk veļas līdzi skaļajam iepirkšanās un ārējā spožuma vilnim. Varbūt tādēļ tik lēni mūsu dzīve kļūst labāka. Ik gada nogali vēlamies, lai gaišākās cerības piepildītos, bet jaunajā gadā pamostamies pie tukšiem traukiem un turpinām kašķēties, apskaust, būt neiecietīgi. Gads nemainās dabā, bet cilvēka dzīvē, viņa apziņā. Ja sevī kādu labu apņemšanos nesaglabāsim kā pastāvīgu vērtību un nerīkosimies, lai ieceres piepildītos, gadu mijas svētkiem būs tikai pirotehnikas blīkšķa nozīme.
