7. turpinājums. Kalna Bulderes patiešām atradās diezgan stāvā pakalnā, un ēkas bija samērā pamatīgas, kaut arī ne visai jaunas.
7. turpinājums
Kalna Bulderes patiešām atradās diezgan stāvā pakalnā, un ēkas bija samērā pamatīgas, kaut arī ne visai jaunas. Modernākā likās dzīvojamā māja, kurai pagrabstāvā atradās arī plaša lopu virtuve.
Mana jaunā skola atradās vienā no lepnākajām Latvijas pilīm. Plaši sazarotā baronu Vulfu (Volfu) dzimta par savu galveno rezidenci esot uzskatījusi Gaujienu, kam netālajā Bormaņmuižā (Trapenē) tika ierīkota “lustēšanās” vieta. Laikam ar to nepietika, jo deviņpadsmitā gadsimta nogalē vēl vajadzēja būvēt īpašu medību pili, kas apmēru un krāšņuma ziņā pārspētu visas pārējās. Par dzimtas varenību un valdījumu plašumu vajadzēja simbolizēt pils tornim, kam modernajos laikos vairs nebūt nebija senās funkcionālās nozīmes, bet no kura augstumiem skaidrā laikā varēja pārlūkot vai pusi Vidzemes. Vēl sešdesmitajos gados pilī esot viesojies kāds fonu dzimtai piederīgs vācietis, kurš no torņa ar plašu vēzienu rādījis: “Un tas viss kādreiz piederēja mums.” Arī tās simts pilī ierīkotās istabas, kā sprieda vecie ļaudis, esot zīmīgā kārtā pieteikušas Vulfu dzimtas pretenzijas uz grāfu titulu.
Pēckara gados pilī vēl bija saglabājies vecais šarms, reprezentācijas telpu griestu zīmējumus ieskaitot. Padomju varas gados, attaisnojoties ar līdzekļu ekonomiju, tika aizkrāsoti visi fazānu medību motīvi, bet pavisam nedaudz bojātais sarkano dakstiņu jumts nomainīts ar gauži neizteiksmīgo viļņoto šīferi un skārdu, ko pasaulē vairs nelieto pat lopu kūtīm. Aristokrātiskā pils aizvien vairāk tika pārvērsta par novecojušu kurtizāni, un šo milzīgo disharmonisko pārvērtību vislabāk var novērtēt tie kādreizējie audzēkņi, kas skolas gadu takas nolēmuši izstaigāt pēc ilgu gadu pārtraukuma. (Kad rakstīju atmiņas, pils vēl nebija degusi.)
Ja cilvēkbērns no klusa lauku nostūrīša nokļūst šādā lepnā pilī, tad zināmu laiku par visu gribas tikai brīnīties. Tās nenoliedzami ir romantisma apdvestas atmiņas, kas ļauj nedomāt, ka dzīve tādos akmens mūros būtībā ir viduslaicīgi neveselīga. Toties Cesvaine kopumā man bija jaunu iespaidu un gara apvāršņa paplašināšanas vieta.
Tomēr ir kāds apstāklis, kura dēļ man negribas Cesvainē aizvadītos divus gadus atcerēties ar sajūsmu. Skolas laiks ikvienam cilvēkam mēdz būt jauku atmiņu pārpilns, bet šoreiz man grūti atsaukt miņā kaut ko tādu, ko derētu pārdzīvot vēlreiz. Šīm atmiņām nav īsta krāsu spilgtuma. Esmu par to daudz domājis un viennozīmīgu atbildi dot nespēju. varbūt vaina meklējama tajā apstāklī, ka vidusskolas pēdējie gadi man saistījās ar citu skolu, kas spilgtuma ziņā nepielūdzami pārklāj agrākos iespaidus. varbūt vainojama pēckara gadu nabadzība, kas pat bērnu dvēselēs viesa skumjas pārdomas. Jo vairāk tāpēc, ka šī nabadzība un posts pārāk reljefi izcēlās uz aristokrātiskās pils un plašā parka arhitektoniski perfektā fona.
Turpmāk vēl.
