Vēl viens gads aizjoņojis, aiztraucies, savā steidzīgajā skrējienā gandrīz izslīdējis kā smiltis caur plaukstām.
Vēl viens gads aizjoņojis, aiztraucies, savā steidzīgajā skrējienā gandrīz izslīdējis kā smiltis caur plaukstām.
Rokās palikuši vien lielāki smilšu graudiņi un maziņi akmentiņi. Tāpat mūsu atmiņa vislabāk saglabā tos notikumus, kuri mums katram dažādu apsvērumu dēļ ir īpaši svarīgi.
Šā gada nogalē saņēmu ielūgumu uz mākslinieces Zentas Dzividzinskas fotogrāfiju izstādi ar nosaukumu “Es neko neatceros”. Izstāde mēģina atcerēties to, ko neviens nekad neatceras. Tā stāsta par šķietami zudušo laiku. “Ko mēs varam pastāstīt par savu vakardienu, pagājušo svētdienu, svētdienu pirms četriem gadiem? Mēs atceramies ceļojumus, jubilejas, svarīgākos darbus un citus zīmīgus notikumus. Bet kur paliek mistiskais starplaiks, kas nodzīvots, taču nav saglabājies mūsu atmiņās, kā pietiekami svarīgu notikumu iezīmēts?” taujā izstādes veidotāji.
Mēģinu atcerēties 2005. gadu mūsu rajonā no sabiedriskā nozīmīguma redzespunkta un bez špikera jeb “Ziemeļlatvijas” numuru komplekta sev priekšā. Katru dienu mēs, žurnālisti, fiksējam, aprakstām un fotografējam notikumus. Kaut kas notiek vienmēr, arī šobrīd. Kuri notikumi bijuši tik būtiski, ka spējuši rast sev paliekošu vietu atmiņā un izkļūt no mistiskā starplaika?
Dzīvoju Smiltenē, tāpēc manā redzespunktā vairāk nokļūst dzīve šajā pilsētā. Jaunās sporta halles atklāšana Smiltenē varētu būt Gada notikums. Taču uz šo nomināciju tikpat labi pretendē Tautas deju ansambļa “Ieviņa” un kolektīva mākslinieciskās vadītājas Ievas Adāvičas nopelnītā Lielā balva IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Aizvadītais gads palicis atmiņā kā skolēnu Dziesmu un deju svētku gads, kurā vairāki Smiltenes kolektīvi sevi finālskatēs parādīja lieliski — kā vieni no Latvijā labākajiem. Arī Montas Beļinskas un Daniela Grozas dziesmas “Es esmu maza, jauka meitene” uzvara Eirovīzijas bērnu dziesmu konkursa nacionālajā finālā šogad ir būtisks notikums.
Uzņēmējdarbības vidē Smiltenes pusē vēl tikai manāmas vēsmas, kas sola pārmaiņas. Piemēram, netālu no Launkalnes Vidzemes šosejas malā jau sagatavota vieta granulu rūpnīcas būvei. Launkalnes pagasts kārtējo reizi izcēlies ar prasmi piesaistīt ārzemju uzņēmumu investīcijas un līdz ar to dot cerību uz jaunām darba vietām.
Janvāra vētras un pašvaldību vēlēšanas šogad purināja visu Latviju, tādēļ tās jau ir visas valsts kolektīvais pārdzīvojums.
No notikumiem cilvēku savstarpējās attiecībās manas simpātijas šogad pieder Smiltenes 29. arodvidusskolas audzēkņa Ginta Upatnieka rīcībai. Septembra sākumā Gints izglāba Smiltenes Vidusezerā slīkstošo kursabiedru Mārtiņu.
Šogad intervēti vairāki interesanti cilvēki, par kuriem varu teikt — viņi ir personības ar bagātu dvēseli. Intervija, no kuras personīgi ieguvu visvairāk, bija gada nogalē notikusī saruna ar reklāmas mākslinieku, režisoru un dizaineru Gintu Apsīti, pēc izcelsmes strencēnieti, kurš dzīvo Rīgā, bet faktiski strādā pasaules mērogā, pildot dažādu valstu kompāniju pasūtījumus. Tādas sarunas ir pat vajadzīgas. Dzīvojot provincē, cilvēki nemanāmi apsūno, ja pietrūkst uz pasauli atvērta loga un spirgta vēja, kas varētu ienākt caur šo logu, sapurināt un atgādināt — nekad nedrīkst pašapmierināti likt punktu savu spēju un domu pilnveidošanai, jo to attīstībai nav robežu.
Gaiļa gadu drīz nomainīs Suņa gads. Izvēlīgā un pašpārliecinātā Gaiļa vietā nāks uzticīgais un nesavtīgais Suns, un varbūt viņa rakstura iezīmes ietekmēs arī cilvēku savstarpējās attiecības.
Dzīvē lielākās vērtības, manuprāt, ir tās, ko nevar nopirkt par naudu: draudzība, mīlestība, spēcīgas ģimenes saites un veselība. Lai tas viss jums būtu nākamajā un arī citos gados!
