Ir aizvadīts vēl viens gads žurnālista darba gaitās.
Ir aizvadīts vēl viens gads žurnālista darba gaitās. Tas bija tik spraigs un straujš, ka aizskrēja nemanot, bet par to nav ko sūkstīties — cilvēkam brieduma gados laiks allaž iztek ātrāk nekā smilšu graudiņi smilšu pulkstenī, vien paliek spilgtāko atmiņu mozaīka.
Žurnālista darbā vispatīkamākais ir sastapšanās ar bezgaldaudziem, turklāt ļoti dažādiem cilvēkiem. Katrā no viņiem ir aprakstīšanas vērtas īpašības un pieredze. Ar vairākiem izveidojas attiecības daudzu gadu garumā, un zinām, ko gaidīt citam no cita, bet emocionāli visspilgtāk atmiņā paliek tikšanās ar neparastiem cilvēkiem, ar tādiem, kuri jūtami atšķiras no ikdienišķajiem garāmskrējējiem, kuru sejās un dvēselēs nepagūstam ieskatīties.
Izrādās, visapkārt ir tik daudz labu, interesantu, gudru un citādi vērtīgu cilvēku. Īpaši gribas pakavēties pie tiem, kuri nav sabiedrības uzmanības centrā ikdienā. No aizvadītā gada atceros vijciemieti Oļģertu Simsonu, valcēnieti Jāni Kopštālu un sirsnīgo Baķu ģimeni Ērģemē, kurus vienmēr atceros, dzerot ābolu sulu. Neaizmirstamu piedzīvojumu ir daudz, piemēram, viesojoties pie dabas draugiem Lārmaņiem Valkas pagasta “Krastiņos”, pie mācītāja Tālivalža Viļņa, pie kartupeļu audzētājas Ināras Pakalnes, novadpētnieka nu jau aizsaulē aizgājušā Arvīda Šķēles un dziednieces Mariannas Dudzinskas Vijciemā. Lai piedod man tie, kurus še neminēju. Valkas puse ir bagāta ar sabiedrībā labi pazīstamiem cilvēkiem. Pēdējo mēnešu laikā neaizmirstamas tikšanās bija ar fotogrāfiem Andri Krieviņu un Vitautu Vilku. Netālu no Krieviņu dzimtas mājām dzīvo Alvis Hermanis, kuru Rietumeiropā identificē ar Latvijas moderno teātri. Cerams, ka kādreiz izdosies sastapt arī viņu. Ir daudz cilvēku, kuri spēj apkārtējo vidi pat vesela pagasta mērogā padarīt gaišāku. Spilgts piemērs tam ir Sandra Pilskalne Kārķos.
Īpašas attiecības veidojas ar atsevišķām iestādēm un kolektīviem. Grūti iedomāties labākus sadarbības partnerus kā Valkas novadpētniecības muzeja un mākslas skolas speciālistus, Andreju Valdēnu, Vivianu Polīti un citus no Valkas virsmežniecības, daudzos mežziņus, kuri pelnījuši labus vārdus par lietišķumu un atsaucību. Iespējams, ka ir nozares, kuras laikrakstā atspoguļojas biežāk nekā dažas citas, bet tur “vainīgi” ir šajās nozarēs strādājošie cilvēki, kuri prot veidot attiecības, kuri nav tik augstprātīgi, uzskatot, ka “kalnam jāiet pie Muhameda”. Ir arī tāda cilvēku kategorija, kuri veic ļoti nozīmīgu darbu, bet viņiem nepatīk publicitāte.
Žurnālista darba pozitīvais aspekts ir intelektuālais guvums, dzīves pieredze un milzīgs vispārējo zināšanu daudzums visdažādākajās nozarēs. Kopumā to tagad sauc par mūžizglītību. Diezin vai ir kāda cita profesija, kur šī izglītošanās visa mūža garumā ir tik nozīmīga, ka bez tās nekādi nevar.
Šā darba negatīvais aspekts ir milzīgā steiga un darba intensitāte, kura beidzamajos gados ir palielinājusies vairākkārt. Šajā steigā, protams, gadās arī kļūmes, kuras diemžēl tiek tiražētas vairākos tūkstošos eksemplāru.
Man vislielāko gandarījumu sagādā piedalīšanās lielos kultūrpasākumos, kuru Valkā un Valgā kļūst aizvien vairāk. Vislielākā cieņa tiem cilvēkiem, kuri aktīvi iesaistās sabiedriskajā darbā un mākslu aktivitātēs. Viņi dod nozīmīgu pienesumu pilsētas sabiedriskajā dzīvē.
Priecājos, ka Valkā ir atdzimusi fotogrupa “Reflex” un tajā vēlas darboties tik daudz dalībnieku. Nākamgad viņi piedalīsies vairākās nozīmīgās izstādēs un citos pasākumos.
Gads ir aizvadīts. Diemžēl laika personīgajai dzīvei un radošajam darbam kļūst aizvien mazāk. Mans paziņa, fotogrāfs Boriss Mangolds no ASV, iesaka kontrolēt mīļai nodarbei atvēlēto laiku. Ja kādu mēnesi vaļaspriekam izdodas izbrīvēt, piemēram, astoņus procentus brīvā laika, tad jāmeklē rezerves, lai nākamajā mēnesī to palielinātu līdz 10. Galvenais — neapstāties. Nekad.
