Kārķu pagastā, Lukstiņdruvas meža malā, parastā divstāvu daudzdzīvokļu mājā dzīvo Ivetas Keišas un Anda Eglīša ģimene.
Kārķu pagastā, Lukstiņdruvas meža malā, parastā divstāvu daudzdzīvokļu mājā dzīvo Ivetas Keišas un Anda Eglīša ģimene. Ģimenē aug trīs bērni — Helēna, Vita un Jānis. Par pilntiesīgiem ģimenes locekļiem var uzskatīt arī suni Rondu un kaķi Brenci.
Dzīve rit savu ikdienišķo gaitu, un, neiepazīstot šos cilvēkus tuvāk, no malas nemaz nepateiksi, ka viņu dvēseles ir tik neparastas un valdzinošas.
Ģimenē balso par egles izvēli
Ziemassvētki Ivetas un Anda ģimenē ir ļoti gaidīti. Tiem viņi gatavojas jau laikus. Katru gadu egles izvēle ir īpašs notikums. “Lai izvēlētos egli, mums ģimenē notika balsojums — no meža nesīsim vienu lielu vai trīs mazas eglītes. Nobalsojām par trīs mazām, nevis par vienu lielu, jo katram bērnam gribējās rotāt savu egli,” stāsta Iveta.
Kā neticēt Ziemassvētku brīnumam, ja tas Ivetas mūžā atnesis ne vienu vien pārsteigumu un ļāvis noticēt savam talantam? Tas nav nācies viegli, jo Iveta ir ļoti paškritiska. Par viņas dvēseles meklējumiem zina tikai paši tuvākie cilvēki. “Joprojām meklēju savu būtību. Mani interesē ļoti daudzas lietas. Esmu sapratusi, ka mana dvēsele nevar iztikt bez rakstīšanas, zīmēšanas, dabas un mūzikas. Patīk koki, augi, padodas augu potēšana, taču pēc dabas neesmu mājsaimniece. Ēst gatavoju tāpēc, ka tas ir nepieciešams ģimenei, bet tā nav mana aizraušanās. Veicot mājas darbus, domās rodas stāsti un atnāk pie manis. Šādos brīžos mājās darbus atlieku un cenšos pierakstīt. Domas raisās un plūst rakstot ar pildspalvu. Tikai pēc tam pārrakstu stāstus datorā. Vairākkārt esmu mēģinājusi sevi lauzt un mainīt, taču vienmēr tas ir beidzies bez rezultātiem. Esmu sapratusi, ka no sevis neizbēgšu. Neesmu pēc dabas naudas pelnītāja. Visas materiālās rūpes gulstas uz vīra Anda pleciem. Man ir laimējies, ka esmu viņu dzīvē sastapusi. Andis spēj saprast manus dvēseles meklējumus un būtību. Par dzīvi nesūdzos. Man nekad nav garlaicīgi. Dzīve mani ir lutinājusi ar notikumiem. Nenožēloju nevienu brīdi, kas nodzīvots,” teic Iveta.
Liktenis met lokus
“Manas dzimtas saknes ir Latgalē — Rēzeknes rajona Rogovkā —, pati esmu piedzimusi Kārķos. Tēvs bija agronoms, mamma — bērnudārza vadītāja. Kārķos dzīvojām neilgu laiku. No šā dzīves posma neko neatceros, jo man bija divi gadi, kad pārcēlāmies uz Mēriem. Pēc tam atgriezāmies Rogovkā. Bērnībā nevarēju iedomāties, ka liktenis pēc 26 gadiem atkal atvedīs uz Kārķiem.
Pirmās brīvvalsts laikā vecmāmiņai Rogovkā bija šuvējdarbnīca, vecaistēvs bija prasmīgs kalējs, viņš kala pat greznus ieročus. Vecvecmāmiņa bija apkārtnē pazīstama dziedniece. Mana māsa Daina joprojām dzīvo Rogovkā. Viņa ir veiksmīga dārzniece — kopj un ierīko vietējiem iedzīvotājiem dārzus. Māsas dārzā aug manis potēti ceriņi, jasmīni, augļu koki un skujeņi. Viņa atzīst, ka mani potējumi ļoti labi pieaug,” stāsta Iveta. Neparasts viņas bērnībā ir tas, ka daudz laika pavadīts mammas māsas darbavietā — slimnīcā un morgā. Šis laiks nesis līdzi interesi par medicīnu un izpratni par nāvi. “Nezinu kas, bet kaut kas mani medicīnā saista. Sajūtu, ka esmu kaut ko mantojusi arī no vecvecmāmiņas, kura bija dziedniece. Es vācu ļoti daudz tēju, man to mājās ir vairāk nekā pussimt veidu. No dabas vielām gatavoju ziedi, lai dziedinātu meitai alerģijas izsitumus,” atzīst Iveta.
Pēc vidusskolas absolvēšanas Iveta bija iecerējusi studēt tiesvedību, taču sapnis nepiepildījās — lai iestātos Juridiskajā fakultātē, pietrūka viens punkts. Toreiz rektors teica: “Ja jūs būtu strādājusi, tad būtu uzņemta.” “Es pēc šīs neveiksmes, kas patiesībā varbūt bija veiksme, sāku strādāt tiesā. Manos darba pienākumos bija staigāt pa dzērāju un degradējušos cilvēku dzīvokļiem un vākt izziņas. Trīs mēnešus izturēju un tad no darba aizgāju. Astoņpadsmit gadu vecai meitenei bija grūti staigāt pa svešiem dzīvokļiem un cīnīties ar dzīves negācijām. Tas lika arī saprast, ka jurisprudence nav mana joma. Kas man cits atlika, bija jāmeklē darbs. Jutu, ka mani valdzina māksla un teātris, un gribējās būt tuvāk šīm mūzām. Saņēmos un devos uz Dailes teātri, lai apvaicātos par darbu. Man piedāvāja gludinātājas vietu. Tā aizsākās mans dzīves stāsts teātrī. Manā mūžā tas bija ļoti interesants laiks,” saka Iveta.
Gludinātāja uzvar scenāriju konkursā
“Teātrī tērpu gludināšana nebija nemaz tik vienkārša. Īpaši, ja bija izrādes ar karaļnama galma ainām. Lai izgludinātu kruzuļainus tērpus, kas nākuši no mazgātavas, bija daudz jānopūlas. Tur arī bija kaut kas no mākslas, lai saburzītās drēbes pārvērstos brīnumainā tērpā. Kopš tā laika man ļoti patīk gludināt,” stāsta Iveta.
Togad tuvojās Jaungada svinības, un varētu teikt, ka Iveta piedzīvoja Ziemassvētku brīnumu. Teātrī bija izsludināts scenāriju konkurss aktieru un darbinieku bērnu eglītei. “Man bija liels prieks un pārsteigums, ka šajā konkursā uzvarēju es, vienkārša gludinātāja, nevis kāds ar literāru darbību saistīts cilvēks. Tajā gadā Dailes teātrī eglīte norisēja pēc mana scenārija — Salatētis bija Kaspars Pūce, Mazo Princi tēloja Harijs Spanovskis, uzvedumā piedalījās arī vairāki citi slaveni aktieri. Pēc šā pasākuma es nodibināju trupu “Teātris teātrī”, kurā darbojās tehniskie darbinieki. Visiem šīs aktivitātes ļoti patika, un man piedāvāja suflieres darbu. Tas bija interesants, bet diezgan grūts. Atmiņā palikuši vairāki kuriozi gadījumi. Piemēram, izrādē “Čūska” bija neparastas un modernas dekorācijas. Man nācās gulēt pie griestiem uz sastatnēm un suflēt Jurim Strengam grūtu tekstu. Viņš šajā izrādē bija zooloģijas profesors un slikti atcerējās specifiskos terminus,” atceras kārķēniete. Drīz pēc tam Ivetai piedāvāja izrāžu vadītājas darbu, bet viņa izlēma aiziet no teātra.
Ziemassvētku dāvana un pārsteigums
“Pēc darba teātrī sāku strādāt Salaspils Botāniskajā dārzā un studēt Mežsaimniecības fakultātē. Tobrīd personīgā dzīve iegriezās tā, ka ļoti vajadzēja darbu un dzīvesvietu. Kursa biedrs Ivars Naglis uzaicināja uz Kārķiem, kur bija brīva mežziņa vietnieka vieta. Tā atkal aizsākās dzīve Kārķos, no kurienes aizbraucu divu gadu vecumā. Kārķos iepazinos ar vīru Andi. Viens no mūsu bērniem — meitiņa Vita — piedzima 22. decembrī. “Atceros, togad nebija tik viegli ar naudu. Ziemassvētkos aizbraucām pie vīra vecākiem un teicām par meitiņu — te ir mūsu Ziemassvētku dāvana.
Uzskatu, ka pašas mīļākās veltes nevar nopirkt par naudu. Mēs Ziemassvētku kartītes nepērkam. Mēs tās zīmējam kopā ar bērniem un arī eglēm rotājumus gatavojam paši, ” stāsta Iveta. Viena no viņas Ziemassvētku dāvanām vīra vecākiem ir eļļas glezna. Tā ir klusā daba, kurā ir maize, piparkūkas un pulkstenis. Šīs lietas bez vārdiem izsaka izjūtas, kas valda Ziemassvētku laikā. Gleznošana ir viens no Ivetas talantiem. “Šoruden mācījos Valkas mākslas studijā. Esmu pateicīga studijas vadītājai Marutai Stabulniecei. Šis laiks man deva pārliecību par savu darbu.”
Cerams, ka Ivetas rakstnieces talants iegūs plašāku vērtējumu — 29. decembrī “Ziemeļlatvija” publicēs vienu no Ivetas stāstiem “Krancīša monologs”. Viņai ir vairāki sacerējumi, kas ieguvuši trešo godalgu konkursā par Pētera Jurciņa balvu. Ivetas stāsti ir veltīti bērniem, taču Krancītis, zirdziņš, kas vēlas spārnus, aptiekārs, kura zāļu spēka noslēpums ir mīlestība, neatstāj vienaldzīgu ne lielu, ne mazu sirdi. Viņas valoda ir skaista un saistoša. “Jau no agras bērnības esmu ļoti daudz lasījusi. Mamma nekad nežēloja naudu grāmatām, lai gan reizēm tās nemaz tik daudz nebija. Rogovkā trešdienās grāmatnīcā bija pievedums. Mamma man katru nedēļu iedalīja naudas summu, kuru drīkstēju tērēt grāmatu iegādei. Lasīšana ir veidojusi manu valodu,” atceras kārķēniete.
Ivetas stāsti un personība valdzina, no tās var smelt un smelt kā no akas.
