Otrdienas rīts «Ziemeļlatvijas» redakcijā iesākās kā parasti — ar apsveicināšanos, rīta kafijas dzeršanu un aktuālās informācijas apspriešanu.
Otrdienas rīts “Ziemeļlatvijas” redakcijā iesākās kā parasti — ar apsveicināšanos, rīta kafijas dzeršanu un aktuālās informācijas apspriešanu. Te pēkšņi atskanēja skaļi būkšķi un izsaucieni, parādījās sarkana cepure un koka nūja.
Iespējams, daudzi atceras bērnību, kad ticēja, ka Ziemassvētku vecītis ir jauks, mīļš večuks ar sarkanu tērpu un garu baltu bārdu, kuram pie rokas ir liela koka nūja. Ziemassvētku vecītis visu gadu novēro cilvēkus, kādi ir viņu labie un sliktie darbi. Viņš pie ļaudīm ierodas Ziemassvētku vakarā un katram pēc nopelniem zem eglītes atstāj dāvanas. Bez vecīša svētki noteikti nebūtu tik jautri un interesanti. Tagad šo pasaku stāstām saviem bērniem un klusībā priecājamies, ka viņi tic Ziemassvētku brīnumam. Arī pieaugušie priecājas, svētkos ieraugot vīru sārtajā mētelī. “Ziemeļlatvijā” reti iegriežas Ziemassvētku vecīši, tāpēc šis apciemojums bija varens pārsteigums.
“Sākumā Ziemassvētku vecīti nepazinām, bet, ieraugot sarkanajā jakā apslēpto omulīgo vēderiņu un smaidā samiegtās acis, sapratām, ka tas ir Raimonds Lubians,” priecājas redakcijas darbinieki. Mēs novēlam arī pārējiem piedzīvot negaidītu pārsteigumu, savukārt mūsu Ziemassvētku vecītim Raimondam, kurš dzīvo Smiltenes pusē, būt tikpat jaukam, mīļam un atsaucīgam. Bez viņa redakcijas dzīve vairs nav iedomājama, jo Raimonds ir šoferis “Ziemeļlatvijas” darbinieku tālākos braucienos.
