Iespējams, 41 gadu vecā vijciemieša, “Vecveģēru” māju saimnieka Voldemāra Mežuļa dzīvesstāsts ne ar ko īpašu neizceltos, ja vien viņš viens neaudzinātu meitu un audžumeitu.
Iespējams, 41 gadu vecā vijciemieša, “Vecveģēru” māju saimnieka Voldemāra Mežuļa dzīvesstāsts ne ar ko īpašu neizceltos, ja vien viņš viens neaudzinātu meitu un audžumeitu.
No šī vīrieša staro miers, labvēlība, dzīvesprieks un mīlestība. Nevienu brīdi Voldemārs nežēlojas par savu likteni, ka palicis viens ar meitām. Gluži pretēji, viņš saka, ka dzīve ir skaista, jo to piepilda rūpes par bērniem.
Dzimšanas dienas dāvana
Pirms desmit gadiem Voldemāra dzimšanas dienā piedzima meita Aija. Tētis uzskata, ka tā ir viņa mūža labākā dāvana. Diemžēl liktenim labpatikās ar laimīgo tēti izspēlēt ļaunu joku — Aijas māte ģimeni pameta un aizgāja dzīvot pie cita vīrieša. Piecus gadus vecā Aija ar tēti un vecmāmiņu Irmu — Voldemāra bijušās sievas māti — palika vieni.
“Mums tāds dīvains ģimenes modelis,” secina Voldemārs.
Pēc vecāku šķiršanās Aijai ļāva izvēlēties, pie kura no vecākiem viņa vēlas dzīvot. Meita izvēlējās palikt kopā ar tēti, jo viņš jau kopš meitas dzimšanas veltīja vairāk uzmanības bērna audzināšanai. Voldemārs atceras, ka pirmie izteiktie vārdi Aijai bijuši — tētis un Dadzis (suņa vārds).
Voldemārs uzskata, ka bērna mātes rīcība radījusi lielas problēmas Aijas psiholoģiskajai veselībai. Gadu gaitā, dzīvojot mīlestībā un saticībā ar tēti, mazo māsu Dainu un vecmāmiņu, Aija samierinājusies, ka viņai nav mammas. Sākumā meitene pārdzīvoja, ja kāds viņai tieši vai netieši norādīja saistību ar mammu. Aija sapratusi, ka viņas pienākumu ģimenē pilda tētis, kurš nebaidās un nekautrējas ar meitenēm runāt arī par visnotaļ kutelīgām tēmām. Sarunā ar Aiju ievēroju, ka viņa ne reizi nepateica vārdu “mamma” — tikai “māte”.
“Reizēm man pietrūkst mātes,” domīgi atzinās Aija.
Voldemāram nācās kļūt par tēti arī meitas māsīcai Dainai, jo meitenītes mamma dzīvo psihoneiroloģiskajā pansionātā. Daina pie Voldemāra ģimenes dzīvo no nepilnu divu gadu vecuma. Tagad meitenītei ir jau pieci gadi. Daina par mammām sauc divus lielus lāčus, kas sēž viņas gultiņā.
Voldemārs ir Dainas aizbildnis, tāpēc no valsts saņem naudu. Tas ir būtisks papildinājums ģimenes budžetam.
Relaksējas kūtī
Voldemārs nesūdzas, ka viņiem trūkst naudas.
“Mēs gribam ēst ne tikai maizi, bet uz tās uzlikt arī desas šķēli,” teic tētis.
Ģimenes budžetu veido Voldemāra pensija, kuru viņš saņem par trešo invaliditātes grupu, un bērnu pabalsti. Vīrietim veselības problēmas radās pēc avārijas seku likvidēšanas Černobiļas atomelektrostacijā. Arī vecmāmiņa saņem pensiju. Voldemārs vārda tiešajā nozīmē izcīnījis, ka Aijas māte maksā alimentus — 17 latus un 50 santīmus. Neliels finansiālais ieguvums ir arī samaksa par nodoto pienu akciju sabiedrībā “Trikātas siers”. Voldemāram kūtī dzīvo trīs slaucamas govis, divi teliņi un vistas. Govis viņš slauc pats. Vēl Voldemārs apkopj nelielu piemājas dārzu, kurā izaug viss nepieciešamais — kartupeļi un citi dārzeņi. Ogu un sēņu sezonā viņi visi dodas uz mežu.
Uz jautājumu, kā Voldemārs mēdz relaksēties, viņš smejoties atbild — kūtī. Govis zinot visu par viņa bēdām un priekiem. Kad kopējs ir dusmīgs, to jūt arī piena devējas, jo tad viņš mēdzot skaļi lamāties. Vēl viņš relaksējas pie plīts, ģimenei gatavojot maltītes. Voldemārs abonē žurnālu “Ieva”, kur publicē arī interesantu ēdienu receptes. Viņam patīk lasīt žurnālā publicētos dzīvesstāstus, un arī laikrakstu “Ziemeļlatvija” viņš izlasa no pirmās līdz pēdējai lapaspusei.
Voldemāra diena sākas pussešos no rīta, kad viņš dodas uz kūti kopt lopus un izslaukt govis.
Meitām pin matus un mazgā drēbes
Atceroties laiku, kad Voldemārs kļuva par divu bērnu tēvu, viņš labsirdīgi smaida. Ejot uz veikalu pagasta centrā, ciema sievas noskatījušas, vai bērni ir kārtīgi saģērbti un vai drēbes ir tīras.
“Sievieši mūs nekaunīgi nopētīja gan no priekšas, gan no aizmugures,” smejas Voldemārs. Viņi jutušies kā modeļi uz mēles.
Voldemāram nav problēmu meitām sapīt bizes. Aijai mati ir pāri viduklim. Arī drēbes viņš mazgā pats. Vecāsmātes Irmas pienākums ir sagriezt lopiem bietes, ienest malku. Kamēr Voldemārs no rītiem ir kūtī, vecāmāte saģērbj Dainu un pagatavo brokastu sviestmaizes, pēc tam ar “mersedesu” jeb pērn iegādāto zaporožecu vai kājām dodas uz divus kilometrus attālo pieturu, kur bērni iesēžas autobusā, lai brauktu uz skolu un bērnudārzu.
“Ja jūtos labi, tad visu dienu šiverēju pa māju, ja slikti — tad atpūšos, lasu un klausos radio. Ja bērnu nav mājās, pusdienas negatavoju, tikai vakariņas,” stāsta Voldemārs. Viņš uzskata, ka ģimene būs paēdusi, jo kartupeļi, piens un olas mājās ir vienmēr. Voldemārs prot izcept garšīgas kartupeļu pankūkas.
Pēcpusdienā ap trijiem tētis dodas pretim meitām. Pārradušās mājās, viņas paēd launagu, parotaļājas, paskatās televizoru un mācās. Voldemārs Aijai nepārbauda mācības, jo viņai uzticas. Savukārt Daina, izdzirdot vārdu “mācīšanās”, no tēta noslēpjas.
Voldemārs sevi neuzskata par fenomenu, jo viņš nedara neko ārkārtēju. Sarunā aizskartā tēma par tēviem un mātēm, kuri neaudzina savus bērnus un viņiem nemaksā uzturlīdzekļus, Voldemārā izsauc sašutumu.
“Šie cilvēki nav tēva un mātes vārda cienīgi. Viņi ir tēviņi un mātītes,” savu nostāju pauž Voldemārs.
Laimīga bērnība
Aijai un Dainai ir laimīga bērnība, jo viņas dzīvo kopā ar saviem mīļākajiem cilvēkiem, kuri nenogurstot par meitenēm rūpējas un bezgalīgi mīl. Voldemārs uzskata, ka tas ir galvenais dzīves piepildījums — audzināt un izskolot savas meitas.
“Bērniem ir jāmācās, lai viņi varētu dzīvot vieglāku dzīvi. Laukos ir verga darbs,” spriež Voldemārs.
Aija un Daina ir to laimīgo bērnu vidū, kuri katru vasaru dodas pie saviem krustvecākiem uz Franciju. Voldemārs ir pateicīgs sabiedriskajai organizācijai “EMMAUS Smiltene”, kas deva iespēju meitām braukt uz viņa bērnības sapņu zemi. Aija pirmo reizi uz Franciju devās pirms četriem gadiem sešu gadu vecumā. Tovasar Voldemārs nosirmoja, jo divas nedēļas nevarēja sazināties ar meitu. Tagad viņš priecājas, ka bija tik drosmīgs un nebaidījās laist meitu svešumā. Par vairākās ciemošanās reizēs redzēto un piedzīvoto Francijā Aija uzrakstījusi pētniecisko darbu. To lasot, izbrīna mazā cilvēkbērna spriedumi par dzīvi un bērniem, kuriem ir ģimenes sarežgījumi. Aijas krustvecāki ne vien rūpējas par viņu vasarā, bet arī palīdz novērst veselības problēmas. Francijā meitenei veikta acu operācija. Aija priecājas, ka vairs nešķielē un nēsā modernas brilles.
Tagad katru gadu Ziemassvētkos meitenes jau kopā ar tēti dodas pie saviem iemīļotajiem labdariem Francijā.
Arī Daina jau viesojusies tālajā zemē un kopā ar māsu aizrautīgi stāsta par Disnejlendas apmeklējumu. Pēc pirmās apmeklējuma reizes Voldemāram nācās sniegt paskaidrojumus Latvijas ierēdņiem, jo viņi iedomājās, ka viņš grib pārdot Dainu. Atceroties visu negatīvo jezgu, Voldemārs atzīstas, ka toreiz nav varējis izturēt un sācis kliegt uz amatpersonām.
Daina rāda spilgtas mīkstās rotaļlietas, kuras viņai un māsai uzdāvinājusi Francijas “mamī” (mamma). Meiteņu istabā rotaļlietas piestiprinātas pie griestiem, un tas rada interesantu efektu. Uz jautājumu, kura no māsām ir istabas kārtotāja, abas meitenes stāsta, ka tētis ir kārtīgs un raugās, lai arī viņas ievērotu noteikumu neko nenomest pa roku galam. Parasti sestdienās notiek mājas lielā tīrīšana.
“Ja esmu nokaitināts par nekārtību, tad norūcu. Uzreiz ir kārtība visos stūros,” smejas Voldemārs.
Viņš priecājas, ka vasarās meitenēm ir dota iespēja redzēt, kā cilvēki dzīvo citā valstī, apmeklēt pasākumus, kurus viņas nekad neredzētu, ja dzīvotu tikai Vijciemā. Francijā meitenes dzīvo kā pasakā. Voldemārs novērojis, ka meitas no sirds raud, kad brauc prom no mājām un arī kad šķiras no savām franču ģimenēm.
