Mēs satikāmies mirklī, diena kad vakaram pretī sniedza rokas.
Mēs satikāmies mirklī,
Diena kad vakaram pretī
sniedza rokas,
Tu laikam nebiji gaidījis
mani,
Jo tuvu bij” rudens, un
klusējām abi!
Aizejot paņēmu līdzi Tavu
ēnu —
Mūsu nepateiktos vārdus,
Gaismu, kas dzirkstīja
skatos,
Un mirkli, kurš šodien
sasilda vēl.
Un tomēr Tu piesēji
mani —
Ar saulstaru maigu, savām
ilgām,
Vēl šodien nespēju atraisīt
mezglu,
Kurā iepinies Tavs smaids
gaida mani!
Ja būtu Tu vārdā nosaucis
to,
Kas pēkšņi šķita tik zināms
un tuvs,
Es tagad nelūgtu ēnas
skavām —
Atbrīvo mani! Un ļauj
putniem aizlidot līdz!
Jau atkal satumst rudenīgs
vakars
Un Tava ēna zūd
septembra miglā,
Es taču neprotu miglu
kamolā tīt
Un zūdošo ticību mirkļu
mūžībā aust!
