“Cilvēki par mani Latvijā neko daudz nav dzirdējuši, jo es baigi uz to nesaspringstu,” ar to domājot rādīšanos medijos, par sevi saka 28 gadus vecais reklāmas mākslinieks, režisors un dizainers Gints Apsīts.
“Cilvēki par mani Latvijā neko daudz nav dzirdējuši, jo es baigi uz to nesaspringstu,” ar to domājot rādīšanos medijos, par sevi saka 28 gadus vecais reklāmas mākslinieks, režisors un dizainers Gints Apsīts.
Dzimis un pamatskolas klasēs skolojies Strenčos. Strādā savā uzņēmumā Rīgā. Tas gan ir pārāk pieticīgi teikts.
Vizuālo mākslu žurnālā “Studija” šā gada oktobra/novembra numurā Alise Tīfentāle par Gintu Apsīti raksta: “Ar video un grafiskajiem darbiem piedalījies izstādēs un starptautiskos festivālos visā Eiropā un arī Japānā, viņa darbi publicēti žurnālos “Shots”, “Creative Review” un “Colors”, personālizstāde “The Bonedancer” (2003) notikusi Lisabonā un Boloņā. Darbojies “Benetton” pētījumu un komunikācijas centra “Fabrica” grafiskā dizaina nodaļā Itālijā. Pašlaik veido reklāmas vietējiem un starptautiskiem zīmoliem.”
Uzrunā “Diesel” un “Virgin Atlantic”
Par interesantāko šāda veida pasūtījumu Gints “Ziemeļlatvijai” atzīst reklāmu pasaulslavenajam džinsu, kurpju un cita apģērba zīmolam “Diesel”. Ginta “Diesel Dream” DVD tika izdots 700 tūkstošos eksemplāru visā pasaulē, izdalīts “Diesel” veikalos, pievienots žurnāliem.
Šobrīd Gints ar vēl četriem māksliniekiem no citām pasaules valstīm izpilda kādas Dienvidāfrikas aģentūras pasūtījumu un veido ilustratīvu reklāmu lielas aviokompānijas “Virgin Atlantic” piedāvājumam — lielākajai gultai lidmašīnā.
Taču ne jau tādēļ vien Ginta draugi un tuvinieki Strenčos ar viņu lepojas. Intervija tapa pēc Strenču pašvaldības vadītājas Ingas Esītes ierosinājuma. Viņa “Ziemeļlatvijai” pačukstēja, ka Gints piedalījies arī Francijā izrādītā festivāla “Pārsteidzošā Latvija” projekta īstenošanā, strādā ļoti radošu darbu, un brīdināja, ka interviju sarunāt būs grūti, jo Gints ir ļoti aizņemts.
Taču fakts, kas patiesi ir brīnumains, noticis, turklāt klātienē sākotnēji paredzētās elektroniskās sarakstes vietā.
Runājām arī par to, kādam būt un kā izpausties, lai Gints šodien būtu tur, kur atrodas. Taču par to nedaudz vēlāk.
Lai vispirms tiek gods festivālam “Pārsteidzošā Latvija”, kas notika no 30. oktobra līdz 5. decembrim Parīzē, Strasbūrā, Bordo, Lionā un citās Francijas pilsētās un jau guvis atspoguļojumu un izvērtējumu Francijas preses izdevumos, televīzijas kanālos un radioraidījumos. Runājošie akmeņi bija tikai viens no Latvijas sagādātajiem pārsteigumiem.
“Aizbraucu, saregulēju, uzstādīju. Novadīju atklāšanu. Sinhronizēju “Cosmos”, Marijas N un akmeņu dziedāšanu,” četru mēnešu darbu un gandrīz negulētas naktis Gints iekļauj pāris rindiņās. Pēc tam stāsta vairāk.
“Tas bija daudzšķautņains, valstiski ļoti svarīgs projekts, kurā bija iesaistīti daudzi talantīgi un profesionāli cilvēki. Mana atbildība bija 10 interaktīvas animētas videofilmas, to režija, art – direction (mākslinieciskais noformējums) un izstrāde.
Ņēmām vērā aspektu, ka Franciju, iespējams, ir visgrūtāk pārsteigt no visām citām valstīm pasaulē, tāpēc projektā necentāmies frančus savaldzināt, uzbūvējot savu Eifeļa torni, bet gan ar cilvēcību — dzīvu cilvēcību pasniegt ar tehnoloģisku bāzi, kas līdz šim nebija iedomājama Latvijas valsts robežās. Salikt enerģiju katrā no akmeņiem, aizvest tos uz turieni un izstāstīt enerģētisku stāstu.”
Gints tagad secina, ka tik vērienīga projekta īstenošanai vajadzētu atvēlēt deviņus mēnešus.
“Tik neilgā laikā, kāds mums tika dots, to visu saspiest prasīja ļoti daudz nervu. Pēc tam bija vajadzīga atpūta, ko izvēlējos, aizvedot ģimeni uz Kanāriju salām. Taču projekts bija ļoti interesants. Tur izpaudās dauzšķautņainā būtība, ko saprotu no interaktīvām lietām un no video, un no tā, kā to visu savienot.
Vientuļa saruna ar sevi
Lai saprastu, ko dara Gints, viņa darbi jāredz. Tas iespējams Ginta mājaslapā internetā www.apsits.com., kas dienā pulcējot pat līdz 8000 apmeklētāju.
Savukārt Ginta sniegtajā vārdiskajā aprakstā viņa darbs skan šādi: “Taisu radoši visu, ko var iztaisīt, sākot ar ilustrācijām un grafikām un beidzot ar filmām un projektiem. Spektrs ir ļoti plašs — radoša vizuālā māksla.” (Te jāpiebilst, ka mūsdienās arvien grūtāk definēt videomākslas robežas, bieži vien to ir neiespējami nošķirt no mediju mākslas, eksperimentālā kino un tamlīdzīgi — redakcijas atkāpe.)
Gints veido animētas īsfilmas, kas esot sirreālas, diezgan agresīvas, pat kliedzošas. Pasaulē tās iegūst atzinību. “Tradicionālā reklāma ir pārāk pierasta. Cilvēki, sevišķi jauni, pret to palikuši imūni, tāpēc jārada kas cits.”
Gints mēģinājis veidot arī reālus stāstus, taču nekas nav iznācis. Sirreālie tēli paši diktējot, kādi izskatīsies un ko darīs.
Animāciju Gints izvēlējies, jo viņam esot diezgan sarežģīti sadarboties ar citiem cilvēkiem. Animētu filmu viens cilvēks var veidot no sākuma līdz beigām. Gints skaisti pasaka — domāšana, zīmēšana un savu domu vizualizēšana ir vientuļa saruna ar sevi. Viņam šāda saruna ļoti patīk un pat kļuvusi par paša profesijas pamatu. Vizualizējot domu, Gints sevi atbrīvo no morāles normām. Paziņas pat brīnoties, ka skarbās filmas ir viņa iztēles auglis. Ikdienā acīmredzot mākslinieks par sevi rada miermīlīga cilvēka iespaidu.
Animētās īsfilmas ir gandrīz simtprocentīgs Ginta izpildījums. Izņēmums ir mūzika, kas pašam tik labi nepadodas, tāpēc Gints jau vairākus gadus sadarbojas ar kādu Šveices dīdžeju, pazīstamu no “Fabrica” laikiem Itālijā.
Par to, kas ir “Fabrica” Itālijā, nedaudz vēlāk.
To Latvijas mākslā dara tikai Apsīts
Ginta filmas Latvijā var redzēt pasākumos, ko apmeklē alternatīvās mākslas izpratēji. Viņa filmu “Ministry Messiah” šogad rādīja alternatīvajā filmu skatē “Kristaps lūko” un starptautiskajā videomākslas festivālā “Ūdensgabali ’05”. Tas ir vienīgais festivāls, kas sniedz pārskatu par videomākslas attīstību Latvijā un kurā aicina piedalīties profesionālus māksliniekus.
Ginta filma “Ministry Messiah” “Ūdensgabalos ’05” ieguva galveno balvu, jo šis darbs, žūrijas vērtējumā, izcēlās ar kvalitāti un patstāvīgu ideju starp visiem (31) konkursā iesniegtajiem darbiem. “Filma ir tehniski ļoti profesionāli un interesanti veidota. Tā jau ir trīs D datoranimācija. Latvijā šur tur tā ir redzama reklāmās, bet mākslā — ne, jo ir dārga un laikietilpīga tehnoloģija. Mūs, žūriju, filma pārsteidza,” “Ziemeļlatvijai” atzīst Alise Tīfentāle. Savā rakstā vizuālo mākslu žurnālam “Studija” A. Tīfentāle uzsver, ka Apsīša darbam piemīt tā vizuālā un idejiskā pabeigtība, kuras pietrūkst lielākajai daļai pašlaik video žanrā veidoto mākslas darbu ne tikai “Ūdensgabalu” konkursā, bet arī laikmetīgās mākslas izstādēs visā pasaulē. Ginta veidotajās reklāmās un citos viņa darbos Alise saskata ietekmi “no miljoniem dažādu vizuālo kodu, tur ir gan viduslaiku gravīras, gan 19. gadsimta grāmatu ilustrācijas, gan 20. gadsimta 90. gadu graffiti kultūra, gan vēl daudz kas cits”.
Nekas nav neiespējams
Savu stāvokli esmu sasniedzis ar smagu darbu un darot to, kas man patīk, secina Gints.
Pēc pamatskolas viņš iestājās Amatniecības vidusskolā Rīgā un vienlaikus sāka strādāt daudzās reklāmas aģentūrās, taču meklēja arī kādu citu iespēju, kur savu radošo domu izteikt brīvāk.
Par svarīgāko ieguvumu izglītībā Gints uzskata ļoti sīvā konkurencē izcīnīto gada stipendiju pasaulslavenajā “Benetton” pētījumu un komunikācijas centra “Fabrica” grafiskā dizaina nodaļā Itālijā. Līdz šim Gints ir vienīgais no Latvijas, kurš izturēja stingro konkursu un tur nokļuva. Ceļš uz “Fabrica” ilga trīs gadus. Tik ilgi Gints veidoja apjomīgu portfolio un absolūti nebija pārliecināts, ka tiks uzņemts.
“Fabrica” sapulcē talantīgus cilvēkus no visas pasaules, un viņi radošās darbnīcās producē dažādas tēmas, pasaulslavenu mākslinieku un grafiķu vēroti un pamācīti, stāsta Gints.
“Vai gads, ko pavadīji “Fabrica”, mainīja tavu izpratni par mākslu?” vaicāju Gintam.
“Es braucu saprast sevi. Kad tikko sāku strādāt reklāmas industrijā, biju jauns, ar mīkstu mugurkaulu. Iekšēji zināju, ka daru nepareizi un ka pats būtu darījis citādi. “Fabrica” ieguvu apstiprinājumu — jā, esmu domājis pareizi. Pati svarīgākā mācība, ko sapratu Itālijā pavadītā gada laikā, ir atziņa, ka nekas nav neiespējams. Viss ir atkarīgs no paša vēlēšanās kaut ko darīt. Taču nevis no īslaicīgas iegribas, bet no patiesas vēlēšanās. Tad man arī viss sākās: neskaitāmas starptautiskas publikācijas, izstādes un īsfilmu prezentācijas no Japānas līdz Meksikai, no Austrālijas līdz Norvēģijai, kopumā vairāk nekā 50 valstīs.”
Gints apzināti orientējas uz ārvalstu pasūtītājiem, taču domu par pācelšanos uz citu valsti nekultivē.
“Internets attīstās, un viss notiek. Pasūtījumu Honkongai es varu veidot, sēžot savā uzņēmumā Rīgā. Es te jūtos normāli. Pārcelties uz ārzemēm un pārdoties kādai vietējai aģentūrai negribu.”
Attīstīties, bet nebūt nolemtīgi tukšai
Brīvajā laikā Gints ar ģimeni — sievu un divus gadus veco dēlu — apciemo savus vecākus Strenčos. Taču ar to brīvo laiku ir, kā ir.
“Darbam nākas ziedot ļoti daudz: atpūtu, brīvdienas, ar ģimeni kopā pavadītu laiku, neizlasītas grāmatas,” sava darba specifiku raksturo Gints. Pretsvaram viņš nosauc ieguvumus. “Esmu iepazinis ļoti daudz talantīgu cilvēku un ieguvis draugus visā pasaulē. Esmu ļoti daudz redzējis un iemācījies, un viena no svarīgākajām lietām ir pieredze.”
Aicināts raksturot savu dzimto pilsētu Strenčus, Gints saka: “Pilsēta attīstās, bet brīžiem šķiet nolemtīgi tukša, un tas zināmā mērā man patīk. Pilsētas pasākumi ir lielisks veids, kā piesaistīt interesi, bet tas ir uz pāris dienām. Domāju, vietējiem uzņēmumiem vajadzētu paplašināt darbības lauku un pārorientēties no vieglā ceļa, alkohola tirdzniecības, uz, piemēram, tūrismu. No pieredzes zinu, ka Strenču meži ir lieliski piemēroti velotūrismam. Pilsētas domei kopā ar informācijas centru, mežizstrādes uzņēmumiem un vietējiem uzņēmējiem būtu vērts izstrādāt velotakas, kartes un tamlīdzīgi. Tāpat plosts nobrauc pa Gauju vienreiz gadā, bet laivas var izīrēt tikai Valmierā. Šo lietu vajag kultivēt visu sezonu. Iespējams, dažus veloceliņus var izmantot kā slēpošanas trases ziemā un, lai samazinātu izdevumus, tajā pašā kartē atzīmēt citā krāsā.
Ideāls variants būtu, ja Strenčos lielpilsētas ģimenes varētu interesanti pavadīt aktīvās atpūtas laiku vismaz nedēļas nogalē.”
