4. turpinājums. Nu šoferis apturēja savu braucamo, uzrausās kabīnei uz jumta un pasludināja: — Bet tagad es jums dziedās save dziesme.
4. turpinājums
Nu šoferis apturēja savu braucamo, uzrausās kabīnei uz jumta un pasludināja:
— Bet tagad es jums dziedās save dziesme.
Un tūdaļ arī rāva vaļā, pats sev diriģēdams:
“Varen plase mane zeme dzimtē,
Loukes, mezes, soules pukes zēd,
Un es nezine starp zeme simte,
Kur vēl ir tik labe kā eks Latvije”.
Tās protams bija acīmredzamas atskaņas no “Baigā gada” motīviem. Visi ar nelielu izbīli raudzījās uz partorgu, ko nu baisais varasvīrs sacīs. Bet krievigauņu latvietis Oppe, mūsu Značits, jau bija mazās burās pēc izdzertās čarkas pilnīgas iedarbošanās, varbūt arī ne visai saprata dzirdēto vārdu kontekstu, jo visus kara gadus bija pavadījis frontes austrumu pusē, tāpēc par šofera māžošanos sāka histēriski smieties, atkrita guļus pret sieviešu ceļgaliem, un smieklu ritmā pret sēdekli kratījās viņa pistoles maksts.
Ekskursantu grupā atradās arī “Iņķu” māju saimnieks Jurgens. Viņš savulaik tika uzlūkots par pagasta turīgāko un progresīvāko zemnieku, kuru padomju vara padarījusi par “kulaku”. Tā ir saimniekoja viens pats uz saviem atstātajiem 30 hektāriem, ģimenes daļēji pamests. Kā viņš tika galā ar milzīgajām nodevām, bija visīstākais noslēpums, bet nekādi tiesas darbi pret viņu netika ierosināti. Tomēr šādā situācijā viņš laikam gan vairs neredzēja nekādu perspektīvu, tāpēc uz “Sēliju” pieredzes apmaiņā brauca ar īpašu nolūku. Ievēroju, ka brauciena laikā viņš vairākas reizes mēģina uzsākt sarunas par kolhozu priekšrocībām ar pārējiem vīriem, bet neviens neteica ne jā, ne nē. Lielsaimniecības taču visos apstākļos esot produktīvākas par sīksaimniecībām, viņš nenoguris skaidroja, bet veči drūmi klusēja. Dzirdēju tikai to, kā aizmuguriski viens norūca:
— Laikam cer, ka viņu ievēlēs par kolhoza priekšsēdētāju.
Liktenis tomēr bija lēmis, ka “Iņķu” saimnieks nepiedzīvoja ne lielo deportāciju, kad Sibīrijas plašumos devās viņa ģimene, ne arī pagasta pirmā kolhoza izveidi. Ziemā saķertais plaušu karsonis bija pieveicis šo gaišo, bet vēstures rata samalto personību.
Divi gadi Cesvainē
Pirmskara Latvijā būtu sacīts nevis “divi gadi”, bet “divas ziemas”, jo runa būs par skolā pavadīto laiku. Manu vecāku paaudze nekad nerunāja par to, cik klases kurš beidzis, tajā vietā bija stingri iegājies jēdziens, cik ziemas kurš pabijis skolas solā. Tas viegli skaidrojams ar to, ka lauku bērni parasti tika nodarbināti ganu gaitās, tāpēc mācību gads sākās ne agrāk par 15. septembri, bet beidzās vēlākais 15. maijā.
Turpmāk vēl.
