Drusciņ vieglāk un priecīgāk

Sēžot un domājot, ko gan būtu vērts atcerēties un pieminēt 2022. gada pēdējā redakcijas slejā, skaidrs ir viens – ir aizritējis mums visiem ļoti sarežģīts gads. Mūs visus mocīja gan “Covid-19” pandēmija un tās sekas, gan, protams, arī karš Ukrainā. Un joprojām moka, jo pie kaut kā tik nežēlīga un neizprotama nevar pierast un nedrīkst pierast.

Taču katram no mums ir bijuši arī priecīgi un laimīgi brīži. Ja pirmajā brīdī šķiet, ka nu nekas tāds gan nav noticis, par ko būtu jāpriecājas, tad tā noteikti ir alošanās. Katram ir savas lietas, kas šo gadu iekrāsojušas īpašāk. Man šis gads noteikti saistās ar to, ka jaunākā meita sekmīgi pabeidza Valmieras tehnikumu un iestājās augstskolā. Turklāt arī vēl strādā. Savukārt vecākā meita izbaudīja, ko nozīmē piedalīties starptautiskajā ERASMUS+ praksē Portugālē. Protams, ka vairums vecākiem prieku sagādā bērnu veiksmes un panākumi, un es neesmu nekāds izņēmums.

Kas attiecas uz profesionālo darbību, tad ikviena tikšanās ar kādu no intervijas varoņiem mani ir bagātinājusi un darījusi priecīgāku. No sirds ir jāpateicas visiem tiem, kuri ir uzticīgi “Ziemeļlatvijai” un turpina to ne tikai lasīt, bet arī abonēt. Turklāt, ja vēl kāds no lasītājiem mums pasaka paldies, tad tiešām šķiet, ka darbs netiek darīts velti. Mēs, laikraksta veidotāji, esam dzīvi un emocionāli cilvēki. Reizēm tiešām šķiet, – nu kam vajadzīgs mūsu darbs. Kārtējā laikraksta, kas no mums prasa daudz, numurs tiek izlasīts un nolikts malā, un mēs turpinām ražot nākamās publikācijas. Tāds nebeidzamais riņķa dancis. Taču tāda nu ir tā dzīve, kas rit uz priekšu.

Ir pienākusi gada nogale un gribas ticēt un cerēt, ka jaunajā gadā mums visiem klāsies kaut mazdrusciņ vieglāk un priecīgāk. To no sirds arī novēlu cerībā, ka spēsim pārvarēt dzīves grūtības un sarežģījumus. Laimīgu jauno gadu!