Kopš televīzija demonstrēja filmu par latviešu viesstrādniekiem Īrijā, sabiedrībā valda zināms satraukums par plašo emigrāciju uz vecajām ES valstīm. Zivs meklē, kur dziļāks, cilvēks — kur labāk.
Kopš televīzija demonstrēja filmu par latviešu viesstrādniekiem Īrijā, sabiedrībā valda zināms satraukums par plašo emigrāciju uz vecajām ES valstīm. Zivs meklē, kur dziļāks, cilvēks — kur labāk. Labāk šajā gadījumā ir tur, kur vairāk maksā, jo par pārējiem dzīves nosacījumiem maza interese.
Tiek spriests, ka Latvija piedzīvo trešo emigrācijas vilni. Patiesībā brīvprātīga aizbraukšana vai piespiedu aizceļošana (trimda, katorga) pastāvējusi vienmēr, cik vien tālu vēsturē sniedzas rakstiskās ziņas. Zinām, ka arī krustneši ņēma ķīlniekus, jaunus puišus, kurus Vāczemes klosteros gatavoja par nākamajiem sludinātājiem. Sirojumi vienmēr saistījās ar sieviešu un bērnu ņemšanu gūstā. Dzimtbūšanas laikos pēc kariem un mēra notika masveida cilvēku pārvietošana uz reģioniem, kur trūka darbaroku.
Pavisam brīvprātīga emigrācija notika 19. gadsimta otrajā pusē, kad tūkstoši latviešu ģimeņu izceļoja uz Rietumsibīriju brīvu zemju meklējumos. Piektais gads izraisīja bēgšanu no represijām dzimtenē. Un, protams, abi pasaules kari. Starpkaru periodā Krievijā dzīvoja ap 200 tūkstoši latviešu, no kuriem Staļins iznīcināja ap 80 tūkstošus, galvenokārt vīriešus. Pēc Otrā pasaules kara tāpat 200 tūkstoši mūsu tautiešu izklīda pa pusi pasaules. Tie, kas atgriezās, tostarp jaunieši, Latvijā jūtas apmierināti, jaunatnei, viņi atzīst, šeit milzīgas karjeras iespējas.
Izdzīvošanas jautājums
Tautas saimniecība pēc neatkarības atgūšanas patiešām sabruka, jo sociālistisko uzņēmumu produkcija vairs nebija pieprasīta. Kādu laiku fabrikas centās strādniekiem maksāt ar gatavo produkciju. Saimniekot atbilstoši brīvā tirgus prasībām bija jāsāk tukšā vietā: jāpērk mašīnas un iekārtas, jāmeklē noieta tirgi, jāmācās ražot augstas kvalitātes prece. Un dolāru miljonu nevienam latvietim nebija.
Ja gribam būt godīgi, tad pa šiem gadiem esam diezgan daudz sasnieguši. Bija kļūdas, bija nelikumības, teorētiski varēja būt labāk, bet, izmantojot ES līdzekļus un banku kredītus, esam sasnieguši ļoti teicamus attīstības tempus. Tomēr, ja iekšzemes kopprodukta pieaugums sasniedza septiņus procentus gadā, tad jāatzīst, ka preču ražošana sastāda mazāko daļu. Azartspēļu bizness arī apgroza lielu naudu, valstij tiek lieli nodokļi, bet iedzīvotāji no tā visa kļūst nabagāki.
Sadzīves līmenī parasti vaimanājam par cenām, kaut patiesības labad jāteic, ka algas un pensijas augušas straujāk. Bija laiks, kad minimālā alga skaitījās 28 lati. Tolaik, ja atceramies, valdība izlaida talonus, lai kompensētu apkures sadārdzinājumu. Vai esam aizmirsuši?
Daudzas nelaimes saistās ar cilvēku negodīgumu, daļēji ar neprasmi vadīt savus uzņēmumus. Sīkie veikaliņi un kafejnīciņas faktiski var pastāvēt, ja ēka pašam pieder privātīpašumā un darbus veic paša ģimenes locekļi. Kas mēģina īrēt telpas un algot strādniekus, tam aina bēdīga. Pārāk daudz bijis šādu nenopietnu uzņēmēju, kuri saviem strādniekiem maksāja pat tikai pusi minimālās algas, reizēm pat to pašu nesamaksājot.
Ļaunu pakalpojumu iesācējiem biznesā darījuši tie ieņēmumu dienesta ierēdņi, kuri nākuši no padomju laiku finanšu nodaļām. Neredzēt lielos blēžus, sodīt sīkos uzņēmējus par sīkām neprecizitātēm.
Kapitālisms liek ikvienam rosīties un domāt. Ja nav darba, tad jārada darba iespējas pašam. Daudzi to neprot, un tāpēc radās liels bezdarbs. Tagad, kad daudzi Latviju pametuši, radusies paradoksāla situācija: ir bezdarbs un vienlaikus trūkst darbaroku. Neveiksminieki nav vajadzīgi ne Latvijā, ne Īrijā…
Veidojas jauna situācija
Darbaroku trūkums ekonomiskās aktivitātes apstākļos spiež ne tikai valstij, bet arī uzņēmējiem straujāk celt algas. Ar minimālo algu var samierināties pensionārs, kurš apņemas uzslaucīt pagalmu. Par nopietnu darbu pienākas kārtīga alga. Ja sīkais uzņēmējs celtniecībā labam amata pratējam maksā 200 mēnesī, tad cilvēks brauks uz ārzemēm. Ja lielās firmas maksā 700 latu, tad cita runa. Tad pastāv iespēja, ka pēc diviem gadiem jau maksās tūkstoti. Daudzi uzņēmēji līdz šim šantažēja cilvēkus ar to, ka pie vārtiem gaidīja citi bezdarbnieki. Kad vairs tādi draudi nelīdzēs, nāksies mainīt attieksmi un maksāt vairāk. Jo arī nelegālie strādnieki no Baltkrievijas par minimālo algu nestrādās.
Vajadzētu pārstāt brēkt par cenu celšanos, jo galvenais ir inflācijas kompensēšana ar algu pielikumu. Ja algas palielinās par 17 procentiem, bet cenas par septiņiem — tad situācija kļūst cerīga. Individuāli katram sava taisnība — ja veikalā pērkam piena produktus, tad sadārdzinājums liksies milzīgs, ja pirksim desas — tad mazāks.
Emigrācijas straume saruks, kad Latvijā tagadējās algas būs vismaz dubultojušās. Tas varētu notikt triju četru gadu laikā, jo procesi noris ļoti strauji.
Cik ilgi celsies cenas?
Varam sacīt vienkāršoti: kad cenas Latvijas veikalos sasniegs Eiropas vidējo līmeni. Ja kāds tirgonis, izmantodams monopolstāvokli, gribēs peļņu daudzkāršot, tad jau pēc mēneša uzradīsies konkurenti, kuri cenu dzīs uz leju. Pagaidām cenu celšanās nav apturama kaut vai tāpēc, ka energoresursus piegādā Krievija, kura par gāzi un elektrību, par naftas produktiem Latvijai turpmāk prasīs ES cenas. Kremlim tas ir šantāžas un politiskā spiediena ierocis, cita starpā, arī pret Ukrainu. Atceramies, ka vienreiz jau Krievija centās sagraut Latvijas ekonomiku, kad pārtrauca sūknēt naftu uz Ventspili. Nekas neiznāca! Un pārdzīvosim arī tagad, par apkuri un elektrību maksāsim krietni dārgāk jau nākamgad, bet arī algas un pensijas augs. Un varat ticēt man — 2006. gada otrajā pusē valsts budžetā būs pietiekams ieņēmumu pārpildījums, lai varētu piesviest gan skolotājiem, gan mediķiem un policistiem. Un privātie uzņemēji stāvēs rindā un centīsies cits citu pārsolīt ar izdevīga darba piedāvājumiem.
Vēl paies gads vai divi, un arī Krievijai zudīs iespējas tālāk kāpināt cenas savai gāzei. Un vēl piebildīšu, ka sarūk cerības būvēt gāzes vadu pa Baltijas jūras dibenu. Gan Vācijas jaunā valdība vairāk rēķināsies ar kaimiņu iebildumiem, gan ekoloģisko draudu dēļ. Pavisam droši varam prognozēt, ka Kremli atvēsinās jau pirmā avārija, ko piedzīvos gāzes vads “Zilā straume”, kas ieguldīts Melnās jūras dzīlēs, kur ļoti agresīva vide. Kas otram bedri rok, pats iekrīt.
Raksta apjoms neļauj analizēt vienu būtisku Latvijas nelaimju cēloni. Te būtu jārunā par mūsu nacionālo rakstura īpašību — skaudību un nenovīdību. Katrs taču zinām gadījumus, kad konkurenti tikuši novākti gan fiziski, gan ar ēku dedzināšanu. It kā jau visi zina, kurš dedzinājis, bet neko nevar pierādīt. Tikai patiesība tāda, ka gadījumos, kad cilvēku tiesa nedarbojas, sāk darboties daudz bargāka Augstāko spēku tiesa. Var jau tādām lietām neticēt, bet tikai tik ilgi, kamēr pašam “pieaug” ēteriskie spārniņi. Un, lūk: tā vietā, lai darbotos divi veikali, kafejnīcas, uzņēmumi, gala iznākumā nav neviena. Dakteris Jānis Liepiņš apgalvo, ka lielu pārmaiņu laikos sāk plosīties visa veida psihopāti. Traģiski tas, ka visa rezultātā tiek deldēts latviešu nācijas dzīvais spēks. Savukārt emigrācijas vilnis galu galā novedīs pie tā, ka latviešus ārzemēs sāks ienīst un terorizēt. Un jāsaprot, ka arī pati Eiropas Savienība turpmāk juks un bruks, dzenot izmisumā pie dzīves baudām pieradušos lutekļus.
