Vijciema čiekurkalte ir vienīgā tāda veida kalte Eiropā un pasaulē, kur var redzēt un uzzināt, kā sēklu ieguve notika vairāk nekā pirms 100 gadiem.
Vijciema čiekurkalte ir vienīgā tāda veida kalte Eiropā un pasaulē, kur var redzēt un uzzināt, kā sēklu ieguve notika vairāk nekā pirms 100 gadiem. Silti smaržojot pēc sveķiem un dūmiem, ziemā kaltes iekārtas palīdz atvērties čiekuram un dienasgaismu ieraudzīt tā dvēselei — sēklai.
Kā vēsta uzraksts zem ēkas gala sienas augšējā loga, tā ir uzcelta 1895. gadā. “Šis gads priežu sēklu ražošanā uzskatāms par veiksmīgu, jo čiekuri ir labi attīstījušies un tiem ir kvalitatīvas sēklas. Abi iepriekšējie bija sliktāki,” stāsta čiekurkaltes vadītājs Ivars Palejs.
Čiekuru raža un kvalitāte daļēji ir atkarīga no laika apstākļiem, bet katrs mežkopis zina arī to, ka katru gadu nemēdz būt labi ražas gadi. Laba raža meža audzē atkārtojas ik pēc trijiem, četriem, dažreiz pat pieciem gadiem. I. Palejs gan paredz, ka nākamajā rudenī čiekuru raža būs necila, jo pavasara salnas nodarīja lielu postu. Čiekuru ziedi un pēc tam arī aizmetņi nosala. Daba dara savu, un tur neko nevar līdzēt. Bagātajos ražas gados rodas sēklu uzkrājums, kas daļēji kompensē neražas gadu zudumus.
Čiekurus vāc īpašās audzēs. Izcila raža bija 1997. gadā, kad izkaltēja 500 hektolitru (5000 spaiņu) čiekuru. Sēklu iznākums bija apmēram 300 kilogramu. Šogad izkaltēs aptuveni 200 hektolitru. Tiesa, sēklu iznākums nav dižs. Rudenī ievāktie čiekuri nevēlas atvērties. Ja ar mitrināšanu un citām viltībām tie atveras, tad liela daļa sēklu nav dīgtspējīgas.
No 10 spaiņiem čiekuru būtu jāievāc aptuveni 600 gramu sēklu, bet šogad to daudzums samazinājies par 20 procentiem. Vēlamais ražas ievākšanas laiks ir tad, ka gaisa temperatūra nedēļu ir bijusi vismaz –10 grādi. Šādos apstākļos čiekurs nogatavojas. Diemžēl šis rudens bija pārlieku silts. Ja čiekuru vācēji gaidītu auksto laiku, nepaspētu novākt nepieciešamo daudzumu.
Apstrāde turpinās ar modernām iekārtām
I. Paleja uzdevums ir savākt izkaltēto čiekuru sēklas un pēc tam tās nogādāt Kalsnavā turpmākai apstrādei uz nule iegādātas zviedru kompānijas “BCC” sēklu modernas attīrīšanas līnijas. Tā ir vienīgā šāda līnija Baltijas valstīs. Uz tās sēklas vispirms atspārno, mazgā, atšķiro tukšās un beigās iegūst kvalitatīvu produktu. Tās uzglabā hermētiski noslēgtās plastmasas kannās. Uzglabājot –5 grādu temperatūrā, sēklas derīguma termiņš var sasniegt 14 gadu.
Sēklas Kalsnavā var iegādāties gan privātpersonas meža sēšanai, gan privātās kokaudzētavas, taču visvairāk sēklu saņem Valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” kokaudzētavas. Šajā akciju sabiedrībā kā struktūrvienība “Sēklas un stādi” ietilpst arī Vijciema čiekurkalte. Jautāts, vai sēklu pietiek, jo īpaši pašlaik, kad kokaudzētavas nespēj apmierināt pieprasījumu pēc stādiem, speciālists atbild apstiprinoši un piebilst, ka kokaudzētavu jaudas Latvijā vēl ir nepietiekamas. Strenču kokaudzētava palielinās tik strauji, ka, domājams, drīz apkārtnes mežu īpašniekiem stādu netrūks.
Sezonas beigas jau saskatāmas
Pasaulē strādā ar modernām kaltēm. Zviedru kompānijas BCC kalte ir uzstādīta arī Kalsnavā. Ja Vijciemā porciju (gandrīz 20 hektolitru) čiekuru kaltē nedēļu, tad Kalsnavā to izdara trīs dienās, jo kalti darbina elektrība. Vijciemā siltuma avots ir čiekuri, bet aukstā laikā arī malka. Krāsnī rūc uguns, kas dod siltumu 24 žāvēšanas cilindriem. Žāvēšanas sezonas laikā Ivars strādā kopā ar tēvu Ilgardu. Žāvēšanas sezona sākas janvārī, un šogad tā turpināsies līdz marta beigām vai aprīļa vidum. “Lielāko daļu jau esam izžāvējuši, un sezonas beigas jau saskatāmas,” spriež I. Palejs.
Kaltē žāvē arī egles čiekurus, bet tie ir vēl jutīgāki pret salnām un gana kaprīzi. Tas neļauj sasniegt vēlamo ražu. Pēdējā labā egļu čiekuru raža Austrumvidzemes sēklkopības iecirknī Gulbenes rajona Stradu pagastā bija 2001. gadā. 12 hektāros ievāca apmēram 180 hektolitru čiekuru. Strādniekus čiekuru vākšanai algo tikai sezonas laikā no novembra līdz martam, slēdzot ar viņiem darba līgumu vai pieņemot cilvēkus ar individuālā darba atļaujām.
Kalte — Eiropas kultūras mantojuma piemineklis
Čiekurkaltē ir veikts jumta kapitālais remonts. “Nomainījām jumta segumu, saglabājot veco konstrukciju formas. Iepriekšējais dakstiņu jumts bija nolietojies, un ēkā tecēja ūdens. Nācās nomainīt arī dažas spāres.
Čiekurus pirms žāvēšanas sapilda vienādās kastēs, katrā ietilpst astoņi spaiņi vai 0,8 hektolitri. Brīdī, kad viesojos kaltē, bija kārtējās čiekuru porcijas kaltēšanas piektā, priekšpēdējā diena. Ruļļi ar čiekuriem jāgroza divas reizes dienā, rullim veicot piecus vai sešus apļus, lai sēklas labāk izbirtu. Kad čiekurus ieber rullī, tur jābūt 35 grādu temperatūrai, bet visu nedēļu tā jāuztur apmēram 49 – 52 grādu robežās.
Akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” lepojas, ka šis Eiropas kultūras mantojuma piemineklis ir viņu īpašumā. To apliecina zili zvaigžņotais karogs, ko pie ēkas uzlika Eiropas kultūras mantojuma dienās. Vijciema čiekurkalti apmeklē ekskursanti. “Gribētos, lai te nāktu vairāk cilvēku. Diemžēl lielākoties ekskursanti ierodas vasarā, bet tad par ražošanas procesu nevar gūt pilnu priekšstatu. Iekārtas apskatīt var, bet sajust procesa siltumu, smaržu un skaņu ne. Nupat ekskursijā bija ieradušās divas ģimenes, turklāt brīdī, kad čiekuri bija uzbērti žāvēties un sprakšķēja kā vienots orķestris. Ekskursantus gaidām jebkurā gadalaikā,” aicina J. Palejs.
Tiklīdz ar viņu beidzām sarunu, pie kaltes piestāja televīzijas raidījuma “Vides vēstis” radošā grupa, kas uzņem filmu par čiekuru sēklu ražošanas pilnu ciklu.
Čiekurus vāc īpašās audzēs. Izcila raža bija 1997. gadā, kad izkaltēja 500 hektolitru (5000 spaiņu) čiekuru. Sēklu iznākums bija apmēram 300 kilogramu. Šogad izkaltēs aptuveni 200 hektolitru. Tiesa, sēklu iznākums nav dižs. Rudenī ievāktie čiekuri nevēlas atvērties. Ja ar mitrināšanu un citām viltībām tie atveras, tad liela daļa sēklu nav dīgtspējīgas.
No 10 spaiņiem čiekuru būtu jāievāc aptuveni 600 gramu sēklu, bet šogad to daudzums samazinājies par 20 procentiem. Vēlamais ražas ievākšanas laiks ir tad, ka gaisa temperatūra nedēļu ir bijusi vismaz –10 grādi. Šādos apstākļos čiekurs nogatavojas. Diemžēl šis rudens bija pārlieku silts. Ja čiekuru vācēji gaidītu auksto laiku, nepaspētu novākt nepieciešamo daudzumu.
Apstrāde turpinās ar modernām iekārtām
I. Paleja uzdevums ir savākt izkaltēto čiekuru sēklas un pēc tam tās nogādāt Kalsnavā turpmākai apstrādei uz nule iegādātas zviedru kompānijas “BCC” modernas sēklu attīrīšanas līnijas. Tā ir vienīgā šāda līnija Baltijas valstīs. Uz tās sēklas vispirms atspārno, mazgā, atšķiro tukšās un beigās iegūst kvalitatīvu produktu. Tās uzglabā hermētiski noslēgtās plastmasas kannās. Uzglabājot –5 grādu temperatūrā, sēklas derīguma termiņš var sasniegt 14 gadu.
Sēklas Kalsnavā var iegādāties gan privātpersonas meža sēšanai, gan privātās kokaudzētavas, taču visvairāk sēklu saņem Valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” kokaudzētavas. Šajā akciju sabiedrībā kā struktūrvienība “Sēklas un stādi” ietilpst arī Vijciema čiekurkalte. Jautāts, vai sēklu pietiek, jo īpaši pašlaik, kad kokaudzētavas nespēj apmierināt pieprasījumu pēc stādiem, speciālists atbild apstiprinoši un piebilst, ka kokaudzētavu jaudas Latvijā vēl ir nepietiekamas. Strenču kokaudzētava palielinās tik strauji, ka, domājams, drīz apkārtnes mežu īpašniekiem stādu netrūks.
Sezonas beigas jau saskatāmas
Pasaulē strādā ar modernām kaltēm. Zviedru kompānijas “BCC” kalte ir uzstādīta arī Kalsnavā. Ja Vijciemā porciju (gandrīz 20 hektolitru) čiekuru kaltē nedēļu, tad Kalsnavā to izdara trīs dienās, jo kalti darbina elektrība. Vijciemā siltuma avots ir čiekuri, bet aukstā laikā arī malka. Krāsnī rūc uguns, kas dod siltumu 24 žāvēšanas cilindriem. Žāvēšanas sezonas laikā Ivars strādā kopā ar tēvu Ilgardu. Sezona sākas janvārī, un šogad tā turpināsies līdz marta beigām vai aprīļa vidum. “Lielāko daļu jau esam izžāvējuši, un sezonas beigas jau saskatāmas,” spriež I. Palejs.
Kaltē žāvē arī egļu čiekurus, bet tie ir vēl jutīgāki pret salnām un gana kaprīzi. Tas neļauj sasniegt vēlamo ražu. Pēdējā labā egļu čiekuru raža Austrumvidzemes sēklkopības iecirknī Gulbenes rajona Stradu pagastā bija 2001. gadā. 12 hektāros ievāca apmēram 180 hektolitru čiekuru. Strādniekus čiekuru vākšanai algo tikai sezonas laikā no novembra līdz martam, slēdzot ar viņiem darba līgumu vai pieņemot cilvēkus ar individuālā darba atļaujām.
Eiropas kultūras mantojuma piemineklis
Čiekurkaltē ir veikts jumta kapitālais remonts. “Nomainījām jumta segumu, saglabājot veco konstrukciju formas. Iepriekšējais dakstiņu jumts bija nolietojies, un ēkā tecēja ūdens. Nācās nomainīt arī dažas spāres.
Čiekurus pirms žāvēšanas sapilda vienādās kastēs, katrā ietilpst astoņi spaiņi jeb 0,8 hektolitri. Brīdī, kad viesojos kaltē, bija kārtējās čiekuru porcijas kaltēšanas piektā, priekšpēdējā diena. Ruļļi ar čiekuriem jāgroza divas reizes dienā, rullim veicot piecus vai sešus apļus, lai sēklas labāk izbirtu. Kad čiekurus ieber rullī, tur jābūt 35 grādu temperatūrai, bet visu nedēļu tā jāuztur apmēram 49 – 52 grādu robežās.
Akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” lepojas, ka šis Eiropas kultūras mantojuma piemineklis ir viņu īpašumā. To apliecina zili zvaigžņotais karogs, ko pie ēkas uzlika Eiropas kultūras mantojuma dienās. Vijciema čiekurkalti apmeklē ekskursanti. “Gribētos, lai te nāktu vairāk cilvēku. Diemžēl lielākoties ekskursanti ierodas vasarā, bet tad par ražošanas procesu nevar gūt pilnu priekšstatu. Iekārtas apskatīt var, bet sajust procesa siltumu, smaržu un skaņu ne. Nupat ekskursijā bija ieradušās divas ģimenes, turklāt brīdī, kad čiekuri bija uzbērti žāvēties un sprakšķēja kā vienots orķestris. Ekskursantus gaidām jebkurā gadalaikā,” aicina J. Palejs.
Tiklīdz ar viņu beidzām sarunu, pie kaltes piestāja televīzijas raidījuma “Vides vēstis” radošā grupa, kas uzņem filmu par čiekuru sēklu ražošanas pilnu ciklu.
