1. turpinājums. Bija salasījies pusducis īsto zemnieku, pārējie gan vairāk tādi ģimenes locekļi, piemēram, vasaras brīvdienās sabraukušās studentes.
1. turpinājums
Bija salasījies pusducis īsto zemnieku, pārējie gan vairāk tādi ģimenes locekļi, piemēram, vasaras brīvdienās sabraukušās studentes. Protams, arī pagasta vadība pa vidu. Es biju pats jaunākais.
Vaļējā kravas automašīnā sēdējām uz parastu dēļu soliņiem, bet tolaik tā darīja visi. Diena bija silta un saulaina. Tā kā kara laikā bija saspridzināts Ogres tilts pie Emmas dzirnavām, nācās mest līkumu caur Taurupi un Āderkašiem. Tas nevienu neapbēdināja.
Bijām izbraukuši cauri Vecbebru centram, kad pie neliela mežiņa mašīna apstājās un šoferis ieteica visiem atviegloties, “lai pēc tam nav jāpiegāna Daugava”. Sievietes pa labi, vīrieši pa kreisi. Daži vīri priedītēs bija ielīduši līdz pretējai ārmalai, un tur sacēlās aizdomīga klaigāšana. Tam par iemeslu bija kāda govju ganītāja, kurā cilvēki bija pazinuši nesen pa Ogres muižas apkaimi klīdušo ubadzi. Mēs sen bijām pieraduši, ka apkārt klīst ubagotāji un mangotāji, nereti mēdza ieklīst īsti pauninieki no Pleskavas, jo to novadu karš un kolhozi bija izputinājuši visvairāk. Bija arī viltus nabagi, bet neviens īpaši nemēģināja pētīt viņu nolūkus, cik kurš varēja, tik iedeva. Gluži tāpat kā mēdz iedot čigānietei, kura solās pazīlēt. Bet pirms nedēļas pirmo reizi mūspusē bija parādījusies ubadze, kura uzdevās par kolhoznieci no “Sēlijas”. Esot briesmīgi raudājusi, stāstījusi, cik neizturamā nabadzībā iedzīti visi vienpadsmit muļķa zemnieciņi, kuri noticējuši jaukajiem solījumiem par vieglu dzīvi kopsaimniecībās. Un viņai vēl visādas papildu nelaimes — vīrs kritis karā, mājās bērni un slima māte. Cilvēki bijuši nesapratnē, ticēt vai neticēt, bet daudzi arī devuši produktus — cits speķi, cits putraimu kulīti. Ubadze piestūķējusi pusmaisa, ko, vaļīgāk atsienot, aizstiepusi pār plecu, smagumu prasmīgi izlīdzsvarojot divās vienādās daļās. Drīz jau visi bijām izgājuši mežmaliņā, daži vīri grasījās nekauņu iekaustīt, bet sievietes centās karstgalvjus atrunāt. Un tā vaininiece — neliela auguma pusmūža sieviete — jau gāja pretī gadus desmit vecam meitēnam, kas nastiņā ganei nesa brokastis. Ko nu vairs kausies bērna klātbūtnē!
Vēlāk jau visi nomierinājās un nejaušo sastapšanos ar viltus ubagotāju pārrunāja no jautrās puses. Un drīz bija klāt Daugava ar pārceltuvi, kas šoreiz mūs uzņēma kopā ar mašīnu. Vairumam tas bija zināms piedzīvojums, jo Ērgļu pusē nekur šādu tērauda trosē iesietu pārceltuvi nebija iespējams redzēt. Kolīdz lielā laiva atgāja no krasta un iegriezās slīpi pret straumi, sievietes uzsāka dziedāt šādām reizēm tradicionālo “Daugavas laivinieku”.
Kolhozā “Sēlija” nekādus brīnumus neredzējām, jo viss vēl atgādināja parastas zemnieku saimniecības. Starpība tikai tā, ka agrāk vienā kūtī mitinājās gan zirgi un govis, gan aitas un cūkas, gan vistas un zosis, jo starp kopsaimniecības dibinātājiem nebija neviena īsta lielsaimnieka ar atsevišķiem zirgu staļļiem un vistu kūtīm, — tad tagad visi apvienotie ganāmpulki bija strikti nodalīti pēc mājlopu sugām. Vienā palielā kūtī atradās kādas 20 slaucamas govis, citur bija sagatavots zirgu stallis, vēl citā vietā rukšķēja sivēni. Cilvēki bija diezgan mazrunīgi un tādi kā grūtsirdīgi, un es paliku nesaprašanā, vai tās bija skumjas pēc zaudētās patstāvības, vai arī gluži vienkārši bija apnikušas biežās ekskursantu grupas un visādas komisijas.
Par to, ka pirmo kolhozu biedri būtu novesti nabadzībā, gan nenācās runāt, jo valdība un pats Vilis Lācis darīja visu iespējamo, lai pirmos drosminiekus atbalstītu. “Sēlijas” priekšsēdis, kurš iznāca pie mums no mazā kantorīša, ar lepnumu rādīja, kā pāri Daugavai no labā krasta “soļo” elektrības augstsprieguma līnijas balsti — to finansējot valsts, un jau rudenī kolhozs būšot pilnībā elektrificēts.
Turpmāk vēl.
