Nule atklātībā nokļuvusi ziņa, ka Latvijas Universitāte nākamajā mācību gadā vairāku programmu apguvē plāno paaugstināt mācību maksu.
Nule atklātībā nokļuvusi ziņa, ka Latvijas Universitāte nākamajā mācību gadā vairāku programmu apguvē plāno paaugstināt mācību maksu. Diezin vai valsts vadošie izglītības mācību spēki, pieņemot šādu lēmumu, iedomājās, ka ar to lielai pusaudžu daļai vidējās izglītības mācību iestādēs ir nomākuši motivāciju mācīties.
Pēc valsts presē publicētās informācijas, nākamgad gandrīz visiem pirmkursniekiem bakalaura un maģistra līmenī būs jāmaksā attiecīgi 800 un 900 latu, bet, piemēram, par ārstniecības programmas apguvi vajadzēs maksāt 1000 latu. Tie ir tikai daži piemēri. Patiesībā vecākiem, kuri skolo bērnus, lai viņi vēlāk varētu iegūt augstāko izglītību, jārēķinās, ka 300 un 500 latu mācību maksa būs pagātne. Cita starpā, arī līdzšinējās mācību maksas summas daudziem likušas mainīt sākotnējos sapņus par augstākās izglītības iegūšanu. Tagad jauniešu mudināšana labi mācīties kļuvusi vēl bezjēdzīgāka.
Protams, Universitātei vajag naudu. Tā nepieciešama arī citām augstskolām, jo nav noslēpums, ka valdība kultūras, zinātnes un izglītības jomai līdzekļu piešķiršanā ir visai kautrīga. No tā cieš ne tikai augstskolas, bet arī vidējās profesionālās izglītības mācību iestādes. Iznākumā mācību bāze ir sākusi atpalikt no sabiedrībā sasniegtā zinātniski tehniskā attīstības līmeņa. Šogad no Valkas rajona uz ārvalstīm iegūt pieredzi izglītības darba organizēšanā ir devušās vairākas pašvaldību speciālistu delegācijas. Pēc atgriešanās viņi nav slēpuši izbrīnu par modernajām tehnoloģijām ārzemju inženiertehniskajās augstskolās un profesionālās izglītības iestādēs. Speciālisti secinājuši — tur mācās strādāt nākotnei. Mums ar to ir, kā ir. Tā kā izglītība nav ražošanas joma, tad naudas ieguvē ir divi ceļi — vai nu lielāks valsts finansējums, vai naudas iekasēšana no studentiem. Kā jau minēju, izvēloties tikai pēdējo, mazturīgāku vecāku bērniem zūd motivācija mācīties, bet vecākiem — mudināšanā to darīt. Tas nozīmē, ka, piemēram, mazpilsētu skolās, kurās lielākoties mācās vidēji pārtikušu un maznodrošinātu vecāku bērni, pedagogu centieniem panākt lielāku sekmību zūd jēga proporcionāli mācību maskas palielinājumam augstskolās. Pusaudžu vecāku uzskatos pamazām nostiprinās pārliecība — kādēļ gan censties piespiest bērnus labi mācīties, ja ir skaidrs, ka ar pašreizējiem ienākumiem viņus nav iespējams sūtīt uz augstskolu. Iespējams, šāds uzskats arī ir viens no iemesliem, kādēļ vairākās mācību iestādēs palielinājies nesekmīgo skolēnu skaits. Protams, šādas domas nav iepriecinošas, tādēļ pieaugušo vidū par arvien parastāku lietu kļūst depresija, stress. Pēc statistikas, pēdējos gados Latvijā kļuvis ievērojami vairāk cilvēku, kuri sūdzas par garīgās veselības traucējumiem. Šādas valsts politikas rezultātā Atmodas laikos tik bieži deklarētās frāzes, ka mūsu tautas galvenais spēks un ierocis ir izglītība, kļuvis par skaisti skanošu blefu. Valdības finansētās budžeta vietas augstskolās izglītības līmeni būtiski nevar celt, turklāt ne vienmēr ieskaitīšana budžeta grupās notikusi godīgi. Un kādēļ gan darīt visu iespējamo un pat neiespējamo, lai bērniem sarūpētu vajadzīgo skolas maksu, ja vairākās maksas mācību iestādēs programmas un tehnoloģijas atpaliek no ārzemju augstskolu mācību kvalitātes. Turklāt dažās Rietumu zemēs augstāko izglītību var iegūt par mazāku maksu. Šo iemeslu dēļ arvien vairāk jauniešu dodas studēt uz ārzemēm, bet tie, kuri no tālākas izglītības ir atteikušies, dodas strādāt uz Īriju, Lielbritāniju, Vāciju un citām valstīm.
Valdībai, kura vārdos tik bieži iestājas par dažādām prioritātēm izglītībai, jāsaprot, ka minētajai jomai vajadzīgs ievērojams un reāls materiāls atbalsts, jo, kā zināms jau no dzejnieka Viļa Plūdoņa populārās poēmas, cenšanās iegūt izglītību ar atraitnes dēla rocību un uzņēmību beidzas bēdīgi. Turklāt tas nemaz vairs nav mūsdienīgi.
