Pēc minūtēm desmit Marija tomēr nāca, un mums gandrīz acis apžilba.
206. turpinājums
Pēc minūtēm desmit Marija tomēr nāca, un mums gandrīz acis apžilba. Mēslaino lindraku vietā uzvilkusi savu krāšņāko jaunības kleitu — ar lielām koši sarkanām rozēm uz bāli dzeltena pamata — un nu tik smējās un trieca ar vācu jaunskungiem, ka šādai pārvērtībai bija grūti pat noticēt. Veikli tulkoja ne tikai mātes vaicājumus, bet arī pati tērzēja kaut ko ļoti nebēdnīgā garā. Vāciešiem tā kā laiks jau bija kopties projām, viņiem desmit kilometri kājām ejami, kad Marija laimīgi sasarkusi vērsās pie manas mātes:
— Saimniec, viņi mani aicina, lai eju pavadīt…
Šoreiz saimniece bija ļoti cieta un nepiekāpīga, gandrīz vai pavēles veidā aizliedza iet līdzi vāciešiem. Marija arī paklausīja, un abi jaunskungi aizgāja vieni. Bet otrajā rītā, posdamās uz govju slaukšanu, Marija bija sacījusi mātei:
— Man tomēr žēl, ka negāju viesus pavadīt. Tādi ļoti simpātiski jauni cilvēki bija. Visu nakti par viņiem domāju.
Pienāca rudens, kad Marijai jādodas atpakaļ uz Rīgu. Vācieši ļoti centās veicināt pilsētnieku vasaras darbus pie zemniekiem, jo kara apstākļu dēļ lauksaimniecībā sāka trūkt strādātāju. Pilsētā Marijai bija darbs kādā ēdnīcā, kur esot mizojusi kartupeļus un mazgājusi traukus. Par to viņa saņēma pārtikas kartītes un šķīvi ēdnīcas zupas, kas sevišķi sātīga vis nevarēja būt. Apsviedīgākās sievas ēdināšanas iestādēs gan badu nemira, bet Marija praktiskajā dzīvē jutās bezspēcīga. Reiz mātei bija atzinusies, ka Rīgā bada sajūtu remdējusi ar to, ka rijusi miltus. Ņemot vērā šo apstākli un zinot, ka arī brālis viņai nevar palīdzēt, no Mūsmājām viņa tika bagātīgi apdāvināta. Tradicionālais žāvētais speķis, cepamie tauki, milti, putraimi, zirņi un pupas — viss tika sapaunots divos prāvos maišeļos, kurus varēja sasiet kopā ērtākai nešanai pār plecu. Tomēr Marija lūdza, lai viņu vispirms aizved pie brāļa. Tā arī bija galvenā nelaime, jo Klibais Baltiņš savā prātā izdomāja māsu nogādāt uz nakts vilcienu, kas Rīgā pienāk ap septiņiem no rīta, kad faktiski vēl tikko beidzās komendanta stunda. Rudenī tajā laikā vēl dziļa tumsa. Un Marija nebija vis gaidījusi pilsētas pamošanos, uzkavējoties stundiņu stacijā, bet ar lielajām paunām sākusi stupāt uz Grīziņkalnu. Tur kādā tumšā šķērsieliņā viņu atrada nosistu. Nakts bandītiem bija iekārojušās smagās paunas.
