Ilze Fedotova
Ritvars Kalniņš ar ģimeni Smiltenes novada Gaujienas pagastā jau sešus gadus nodarbojas ar aitkopību. Lai gan abiem ar sievu ir arī pamatdarbs, visu veiksmīgi var apvienot. Viņi ir pārliecināti, – lai sasniegtu rezultātu, jāiet uz priekšu maziem solīšiem. Svarīgi darīt darbu ar interesi un atdevi, tad viss izdodas.
Par Kalniņu ģimeni vietējie saka – uzņēmīgi, atsaucīgi, pozitīvi un darbīgi cilvēki, kādu laukos nereti trūkst.
Zālāju noganīšanai izvēlas aitas
Saimnieks Ritvars stāsta, ka aitas izvēlētas tāpēc, ka ar tām var tikt galā vieglāk nekā, piemēram, ar liellopiem. “Sākumā mums bija pāris hektāru zemes, kas katru gadu bija jāpļauj un praktiski zemē jāsapūdē, jo nebija nekāda praktiskā pielietojuma. Tad izdomājām, kāpēc gan nepamēģināt turēt aitas, lai noēd zāli. Domāts – darīts. Ne mirkli nenožēlojam izvēli. Aitas var ielikt aplokā, viegli noķert, pārvest uz citu aploku un tā tālāk. Jo mazāks dzīvnieks, jo vieglāk ar viņu apieties. Arī bērni tām droši var iet tuvumā, nav jābaidās tā kā varbūt no lielākiem dzīvniekiem. Protams, ir arī savi trūkumi, nereti tās izlaužas ārpus nožogojuma, tad gan ir noņemšanās, lai dabūtu visu ganāmpulku atpakaļ aplokā,” atklāj aitkopis un saka, ka pirms sešiem gadiem iegādātas pirmās sešas aitas, vēlāk piepirktas klāt aitu mātes. Pamazām ganāmpulks aug un nu jau saimniecībā ir ap 130 aitām, starp tām 63 aitu mātes, auns un pārējie nobarojamie jēri. Kalniņi audzē Latvijas tumšgalves, Vācijas merino un Oksforddaunas šķirņu dzīvniekus. Iepriekš saimniecībā turētas arī Romānovas aitas, taču no tām nolemts atteikties, jo bija mazāk valdāmas. Oksforddaunas šķirnes pluss – dzīvnieku ātraudzība. Proti, vasaras otrajā pusē pirmie gaļas tirgum gatavi ir Oksforddauna krustojumi, jo tie visātrāk ir sasnieguši vajadzīgo svaru. Saimniecība nobarojamos dzīvniekus realizē Cēsu gaļas kombinātā, nodod arī zemnieku saimniecībai “Kalnpierbes” Ērģemes pagastā. Savukārt vilnai, kas parasti paliek pāri pēc aitu cirpšanas, saimnieki atraduši racionālu pielietojumu, to izmanto saimniecības ēku siltināšanai un tālāk realizācijai nepārdod.
Saimniecībā iegulda savus līdzekļus
Ritvars ikdienā strādā celtniecībā, bet viņa sieva Natālija – pirmsskolas izglītības iestādē. Abi atzīst, ka no darbā nopelnītā atlicinājuši līdzekļus, lai izveidotu saimniecību, iegādātos aitas, ganību aprīkojumu un tamlīdzīgi.
“Mēģinājām startēt vienā Lauku atbalsta dienesta projektā, taču tur viss nav tik vienkārši. Sākumā man teica, ka visi kritēriji atbilst, bet beigās tomēr sanāca, ka ne. Izrādījās, ka tomēr prasībām neatbildu, tāpēc ieguldījumi saimniecībā ir tikai mūsu pašu nopelns,” neslēpj Ritvars.
Nu saimniecība apsaimnieko 47 hektārus zemes, kur galvenokārt ir nomātās platības. Pāris hektāros audzē auzas papildbarībai aitām.
“Pirmajos gados tieši pašvaldība nāca pretim un palīdzēja saprast, kuri pagastā ir tie brīvie zemes gabali, ko neviens neizmanto, kas, piemēram, liellopu audzētājiem, nav interesanti, jo atrodas vai nu Gaujas malā, vai ir pavisam nelielas platības. Aitām tādi zemes pleķīši der. Tā pamazām pie tās zemītes tiekam,” atklāj Ritvars un piebilst, ka lielu atbalstu, izpalīdzīgu roku sniedzis vietējais gaļas liellopu audzētājs Andris Jegorovs, kurš vajadzīgajā brīdī palīdzējis kaimiņam gan ar padomu, gan lauksaimniecības tehniku. Ja vajadzēs, atskries arī palīgā.
Saimnieki izmanto bioloģiskās saimniekošanas metodes, tāpēc šobrīd saimniecībai skaitās otrais pārejas periods. “Lai kļūtu par bioloģisko lauksaimnieku, bija arī jāmācās. Savā laikā radās iespēja iziet bezmaksas bioloģiskās saimniekošanas kursus. Izmantoju iespēju, kāpēc ne? Vajadzēja papīru, bet tāpat līdz šim saimniekojam ar dabai draudzīgām metodēm,” pamato Ritvars.
Ģimenē katram savas aizraušanās
Kalniņu ģimenē aug trīs bērni – vecākais dēls Ernests mācās Rīgas tehniskajā universitātē par elektriķi-enerģētiķi un elektrotehniķi, vidējais Jēkabs apgūst mācības Smiltenes tehnikumā par ceļu būves speciālistu, bet jaunākais Ojārs tikko uzsāka mācības 1. klasē. Tieši viņš izrāda lielāko interesi par aitām un aitkopību. “Jaunākais pie aitām iet katru dienu, baro jēriņus, pienes zāli, kādu ābolu. Viņš to dara ar tādu azartu, aizrautību un prieku, ka priecājamies ar viņu kopā. Viņš būs īsts saimnieks,” atklāj Natālija Kalniņa, kuras hobijs ir kulinārija. Viņa cep kūkas, kliņģerus un citus gardumus. Un katru gadu svētkos tiek ceptas gardas kūkas. Arī šogad par godu Zinību dienai bija izveidota tauriņa formā, kā atvadu sveiciens vasarai.
Savukārt vidējais dēls aizraujas ar BMX. Ar šo sportu viņš nodarbojas profesionāli, jo nu jau apritējuši vienpadsmit gadi un interese par BMX nav zudusi. Jaunietis piedalās dažāda līmeņa sacensībās. Ir guvis arī godalgotas vietas. Sacensībās pabijis daudzviet Latvijā, kā arī aiz valsts robežām. “Atbalstot dēlu, esam bijuši tādās vietās, kur paši tāpat vien diez vai brauktu bez iemesla, piemēram, Ventspilī, kur katru gadu notiek BMX sacensības. Protams, tas ir salīdzinoši ekstrēms sporta veids, bet ar to ir jārēķinās. Treniņi aizņem daudz brīvā laika. Tāpat sporta ekipējums prasa lielus finansiālos līdzekļus. Protams, atbalstām dēlu, viņam tas patīk un padodas. Redzam, cik nopietni viņš tam pieiet. Tas ir pats galvenais,” atzīst Ritvars.
Reklāma