Apmēram pirms nedēļas Latvijas televīzijā rādīja vīru, kurš pārcēlies uz dzīvi mežā. Viņš izracis divus metrus dziļu alu un to padarījis par savu mājvietu.
Apmēram pirms nedēļas Latvijas televīzijā rādīja vīru, kurš pārcēlies uz dzīvi mežā. Viņš izracis divus metrus dziļu alu un to padarījis par savu mājvietu.
Pirms kāda laika līdzīgu sižetu varēja redzēt par ģimeni, kura apmetusies pašuzceltā būdā. Bez elektrības un citām ierastajām dzīvokļa ērtībām tajā kopā ar vecākiem mitinās arī viņu bērni, no kuriem daži mācās skolā. Tādu faktu kļūst arvien vairāk. Minētie cilvēki nav dzērāji vai bomži. Vīram, kurš Biķernieku mežā dzīvo alā, Rīgā ir darbs, viņš alkoholiskos dzērienus nelieto. Uz alu sila priedēs strādnieku atvedusi nabadzība, jo no nelielās algas viņš nespēj samaksāt īres naudu par dzīvokli. Labklājības ministre Dagnija Staķe, uzzinot par šā cilvēka dzīvi alā, iesaka viņam doties uz kādu Latvijas pagastu, jo tajos dzīvokļi vēl atrodami un komunālie maksājumi ir mazāki. Lai nešķistu, ka valsts sociāli mazāk aizsargātu iedzīvotāju labā neko nedara, D. Staķe televīzijā nosauc pabalstos izmaksātās summas. Kā zināms, sociālā palīdzība līdz šim valstī labklājības līmeni jūtami nav palielinājusi. Pabalstu summas ir mazas, bet to prasītāju kļūst vairāk, jo vecākiem ar minimālo algu grūti uzturēt un izskolot vairākus bērnus. Arī laukos cilvēkiem klājas grūti. Ja arī ir mājvieta, tad bieži nav darba. Iepriekš minētais vīrs gan var aizbraukt uz kādu pagastu, bet darbu līdzi viņš nevar paņemt. Laukos viņam vienīgā cerība ir atrast darbu kādā kokzāģētavā, bet arī to konkurences apstākļos ir kļuvis mazāk, turklāt kokapstrādes cehi lielākoties ar darbaspēku jau ir nodrošināti. Vēl jāpiebilst, ka mazpilsētās un pagastos arī algas nereti ir mazākas kā Rīgā, tādēļ it kā lētā īre ir diezgan nosacīts jēdziens. Turklāt mazpilsētās iespējas dabūt darbu ir mazākas. To, ka citur valstī situācija nav nemaz labāka kā galvaspilsētā, mazpilsētās apliecina lielās parādu summas par komunālajiem maksājumiem. Cīņa par izdzīvošanu notiek visur.
Piepildās tas, par ko jau kādreiz rakstīju, — nākotnē Rīgā dzīvot varēs tikai bagātie. Kur viņiem šī bagātība radusies? Protams, ir cilvēki, kuriem dzīvē veicies un kuri pratuši labi nopelnīt. Tomēr masu medijos ir pietiekami daudz informācijas, kas par lielas daļas amatpersonu, politiķu un uzņēmēju godaprātu naudas pelnīšanā liek šaubīties. Vai Rīga nākotnē paliks par mafijas un korupcijā iesaistīto personu pilsētu? Tas ir jautājums, uz kuru atbilde jārod valsts vadītājiem. Pašreizējā situācija, ka, piemēram, farmācijas bosi, kuri apsūdzēti korupcijā, kā arī bankas “Baltija” miljonu pazaudētāji var brīvi dzīvot galvaspilsētā, bet godīgs strādnieks ir spiests dzīvošanai nomales mežā rakt bedri, nav normāla. Proti, minētā vīra pārcelšanās uz mežu nav ekstremāls gadījums, kā uzskata D. Staķe. Konkrētais strādnieks ir izvēlējies bedri, jo nevēlas pamest Rīgu un savu darbu. Savukārt lielai jaunatnes daļai, kurai minētā nenormālā situācija nav pieņemama, aizbrauc projām. Apmēram 100 000 latviešu aizbraukšana uz ārzemēm patiesībā ir vēl ekstremālāks gadījums nekā strādnieka iemitināšanās alā. Drīzumā tāda valsts var izrādīties nevajadzīga vēl vismaz tādam pašam daudzumam iedzīvotāju, jo visi grib dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Tikai pēdējās divās nedēļās, kad par latviešu aizbraukšanu uz Īriju, Lielbritāniju un citām valstīm pastiprināti ziņo masu informācijas līdzekļi, valdība pēkšņi iedomājusies, ka kaut kas jādara, lai aizceļotāji atgrieztos. Pašlaik gan izskatās, ka tā nav nopietna risinājuma meklēšana, bet tikpat tukša salmu kulšana kā kādreiz nabadzības apkarošanas programmas veidošana, cīņas izvēršana pret korupciju un gluži nesen stāstīšana par pasākumiem pret inflācijas palielināšanos.
Nabadzības dēļ tiesību zaudēšana uz dzīvi Rīgā, izmisīga cīņa par iztikšanu un dažkārt pat par izdzīvošanu cilvēkos likvidē patriotismu, bet valsts bez patriotiem kļūst nestabila. Diezin vai patrioti ir tie, kuri ar savu izmanību pratuši labi iedzīvoties uz valsts rēķina un ieguvuši iespēju dzīvot greznās villās galvaspilsētā un tās apkārtnē. Izskatās, ka valsts vara pati zāģē zaru, uz kura sēž.
