Strenču pilsētas Atzinības rakstu šogad saņēmusi pilsētas bērnudārza bijusī ilggadējā audzinātāja un arī vadītāja Dace Ozoliņa.
Strenču pilsētas Atzinības rakstu šogad saņēmusi pilsētas bērnudārza bijusī ilggadējā audzinātāja un arī vadītāja Dace Ozoliņa.
Piešķirot pilsētas apbalvojumu, novērtēts viņas darbs un aktīvā līdzdalība Strenču sabiedriskajā dzīvē.
Dace Ozoliņa par sevi
“Strenči ir mana dzimtā pilsēta, mana dzimtene. Esmu te dzimusi, uzaugusi un arī nodzīvojusi visus šos gadus, strādājusi savu iemīļoto darbu.
Kad 1961. gadā Strenčos atvēra bērnudārza pirmo grupiņu, sāku tajā strādāt. Dažreiz bija doma iet projām, taču atgriezos un paliku līdz pensijai. Tādu darbu izvēlējos tāpēc, ka man patīk bērni. Atmiņā joprojām palicis manas pirmās bērnudārza vadītājas teiktais: ja bērni patīk, tad vari strādāt, ja nepatīk, tad ej projām. Man viņi patīk, tāpēc arī paliku. Sirdij tuvs ir rakstnieka Herberta Dorbes izteiciens: “Šis mazais cilvēks ir man uzticēts, un nejautājiet man par pienākumiem citiem.”
Pavisam bērnudārzā strādāju gandrīz 30 gadu. Biju audzinātāja divus un trīs gadus veco bērnu grupiņā, kādu laiku — arī vadītāja. Taču būt vadītājai nav mans aicinājums. Daudz labāk patīk strādāt ar mazuļiem. Arī tagad viņus apciemoju, pārģērbjoties par Karlsonu vai par kaķi.
Strenčus pēc 10 gadiem ļoti gribu redzēt kā kūrortpilsētu ar daudzām tūrisma takām. Tās varētu veidot kā Mazsalacā, kur biju ekskursijā kopā ar sagatavošanas grupas audzēkņiem. Mūs sagaidīja Ragana, kura cepa pankūkas. Zaķis cienāja ar zaķkāpostiem un burkāniem. Lācis deva nogaršot medu. Velns dzirdināja ar rūgtām zāļu tējām.
Ziemassvētkos gribu izteikt novēlējumu ar Jērcēnu pagasta muzikanta Ērika Upīša dziesmas vārdiem:
“Atnes prieku, mīlestību,
Lai ik logā sveces spīd,
Atgriez ļaudīm saticību,
Kura no mums projām slīd.
Ziemassvētku naktī sirdis
Gaišām vēlmēm atvērsim,
Visu labu, gaišu, cēlu
Līdzcilvēkiem vēlēsim.
Svētku naktī bārenīšiem,
Laima, garām nepaej,
Atnes prieku grūtdienīšiem,
Kas šai naktī asaras lej.”
Tā ir ļoti skaista dziesma. Šie gan nav visi pantiņi, turklāt dziesmā tie ir citā secībā.”
***
Par Daci Ozoliņu
1941. gada 14. septembris.
Vidējā.
Pensionāre.
Meita Daira.
Jaunava.
Dzied Jērcēnu pagasta folkloras kopā “Mežābele”. Patīk adīt, tamborēt, veidot dekorus.
