Latvijas Sarkanā Krusta Valkas komitejas Ģimenes atbalsta centra psiholoģi Lilianu Vanagu var apskaust viņas daudzo aktivitāšu dēļ.
Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) Valkas komitejas Ģimenes atbalsta centra psiholoģi Lilianu Vanagu var apskaust viņas daudzo aktivitāšu dēļ. Daudzus gadus līdz izdienas pensijai nostrādājusi iekšlietu sistēmā, viņa tagad komitejā turpina strādāt ar bērniem un jauniešiem un veic dažādus sabiedriskos pienākumus.
L. Vanaga aktīvi darbojas pilsētas dāmu klubā, tiekas ar ģimenēm, kurās radušās audzināšanas problēmas, cenšas tām palīdzēt un iesaistās Sarkanā Krusta sabiedriskajos pasākumos. Pirms kāda laika pēc viņas iniciatīvas notika parakstu vākšana, lai tranzītceļu no Valkas centra novirzītu uz pilsētas nomali. Viņas uzņēmība Rīgā radīja atsaucību.
“Es nespēju neko nedarīt, staigāt un klausīties baumas, kas kur notiek. Vēlos pati darboties, tad jūtos stiprāka un možāka,” saka L. Vanaga.
Sapņojusi kļūt par mediķi
LSK Valkas komitejas izpilddirektore Gaļina Sokolova atzīst, ka L. Vanaga organizācijai ir liels ieguvums. “Esmu ļoti priecīga, ka man Lilianu izdevās iesaistīt LSK darbā. Viņa cenšas palīdzēt ikvienam, kuram tas vajadzīgs, un katru pienākumu veic ar lielu atbildības izjūtu,” saka G. Sokolova.
Darbā ar jauniešiem, kuriem ģimenē un sabiedrībā radušās problēmas, L. Vanaga ir ieguvusi lielu pieredzi. Kādreiz šos zēnus un meitenes sauca par nepilngadīgajiem, tagad par grūti audzināmiem vai pusaudžiem ar problēmām. Psiholoģe šo sarežģīto darbu nav atstājusi tādēļ, ka ir pārliecināta, — šādos jauniešos atgriezt labo nav cīņa ar vējdzirnavām. Tas ir iespējams, jo ikviens, pēc Lilianas pārliecības, piedzimst labs. Par gūtajiem rezultātiem liecina viņai atsūtītās daudzās jauniešu vēstules. Vairāki kādreizējie nepilngadīgie L. Vanagu ir apciemojuši un dāvinājuši ziedus.
“Es piekritu strādāt par psiholoģi Sarkanajā Krustā, jo savā darba mūžā esmu guvusi pamatīgu pieredzi, un tā man māca, ka jaunieši jāuzklausa, jāprot cienīt viņu domas. Tā nu iznācis, ka man dzīve ir saistīta ar bērniem. Dažreiz pati par to brīnos, jo jaunībā vēlējos kļūt par mediķi. Ieguvu medicīnas māsas diplomu, bet šajā jomā strādājusi neesmu. Pēc prakses Strenču psihiatriskajā slimnīcā sapratu, ka mediķes darbs tomēr nav domāts man. Iespējams, ka prakse minētajā slimnīcā man bija pārlieku smags pārbaudījums. Tomēr medicīnas skolā pavadītais laiks nav bijis veltīgs, jo iegūtās zināšanas noderēja ģimenē,” stāsta L. Vanaga.
Viņa pievērsās audzināšanas darbam. “Esmu strādājusi ar dažāda vecuma bērniem. Piekrītu amerikāņu psihologam Ērikam Ēriksonam, ka audzināšana ir viens no grūtākajiem darbiem, taču bērna kļūšanā par personību šis pienākums ir vissvarīgākais. Indiešu dzejnieks Rabindranats Tagore saka, ka cilvēks ir dzimis bērns un viņa spēks ir augšanas spēks. Daudzās kļūdas bērnu audzināšanā redzam mūsdienu sabiedrībā, kas kļuvusi cietsirdīgāka, saltāka,” atzīst L. Vanaga.
Bērns nav māla pika
Psiholoģe uzskata, ka bērna audzināšana sākas no viņa piedzimšanas brīža. “Jārēķinās, ka ģimenē klāt nākusi vēl viena personība. Daudzi vecāki nesaprot, ka bērns nav pasīvs audzināšanas objekts, kuru viņi var nemitīgi veidot pēc pašu izstrādātas shēmas. Bērns ir dzīvs cilvēks ar savām vajadzībām, prasībām, domām, turklāt nereti viņa iekšējā uzskatu pasaule ieņem pretpozīciju pieaugušo pasaulei. Izveidojas savdabīga pretstatu situācija, un tad nu vecākiem ar pacietību un izpratni saprātīgi jācenšas šo situāciju pārvarēt. Tas ir grūts periods, un tieši šajā laikā vecākiem, kuri nejūtas droši, ka dara visu pareizi, jālūdz psihologa palīdzība,” skaidro L. Vanaga.
Pēc viņas domām, lielākā vecāku kļūda tādos gadījumos ir cenšanās audzināmā izturēšanos mainīt ar piespiešanas metodēm. “To nedrīkst darīt. Citādi vecāku attiecībās ar bērniem cietīs gan vecāki, gan viņu audzināmie. Proti, vecāki pēkšņi atklās, ka nezina, kas ar viņu bērnu noticis. Viņš melo, ir kļuvis nepaklausīgs, rupjš. Vēlāk bērns pilnīgi noslēdzas sevī. Tādos gadījumos pieaugušie nekādā gadījumā nedrīkst kļūt neiecietīgi un varmācīgi. Diemžēl dzīvē esmu bieži pārliecinājusies, ka vecāki šo pārbaudījumu neiztur, ja bērns pēkšņi nedara tā, kā viņi iedomājušies. Es saprotu gan skolotājus, gan vecākus, kuri uz šādu pusaudžu izturēšanos reaģē tikpat asi, jo visi esam cilvēki un, kā jau teicu, audzināšanas darbs ir ļoti grūts. Jācenšas saglabāt mieru. Ja bērns palicis neiecietīgs, tad labāk uz viņa izteikumiem nereaģēt, bet pagaidīt sarunai izdevīgāku brīdi. Asai pretreakcijai rezultātu tik un tā nebūs, jo jaunais cilvēks, tēlaini izsakoties, aiz sevis aizcirtīs durvis. Ja pusaudzis ir hiperaktīvs, tad tāds ir viņa raksturs un tas tāds jāpieņem. Ja šādu bērnu necentīsimies saprast, viņš arī paliks rupjš un agresīvs, kaut iekšēji varbūt viņš ir gluži citāds. Visbiežāk ir tā, ka ar ārēju izrādīšanos un bravūru bērns cenšas nomaskēt savu iekšējo nedrošību. Daudzi vecāki šīs situācijas neizprot, tādēļ brīnāmies, kādēļ mūsdienās ir tik daudz nesavaldīgu un agresīvu pusaudžu, bet tās ir sekas nepareizai attiecību veidošanai ģimenē,” apliecina L. Vanaga.
Sekas parādās pēc vairākiem gadiem
Viņa piebilst, ka bērna pirmajos trijos dzīves gados pieļauto audzināšanas kļūdu sekas var parādīties pēc vairākiem gadiem. “Tas bērna audzināšanā ir visnozīmīgākais laiks. Kuram vecākam gan nepatīk paauklēt mazuli, kamēr viņš ir maziņš, mīļš? Protams, tas jādara, bet nedrīkst pieļaut galējības. Tiklīdz mazulis ir sasniedzis četru piecu mēnešu vecumu, viņam savu iespēju robežās jāļauj pašam rīkoties, aptvert apkārtni. Šajā laikā bērnam sāk veidoties emocionālā jūtu pasaule. Viņš jau pazīst vecākus, cenšas noskaidrot, kas viņam ir apkārt. Ja mazuli auklē un ucina ilgāk un tad pārtrauc to darīt, viņš jūtas nepatīkami pārsteigts — visu laiku mani mīlēja un nu vairs ne. Šī atskārsme negatīvi ietekmē viņa raksturu, attieksmi pret tuvākajiem. Kad bērns sasniedzis skolas gadu vecumu, vecāki brīnās, kādēļ viņš kļuvis tik neiecietīgs vai noslēgts. Viņi pat neiedomājas, ka audzināšanas kļūda pieļauta viņa pašos pirmajos dzīves gados,” saka L. Vanaga.
Saruna ved uz mīlestību
Psiholoģe piekrīt, ka mūsdienu sabiedrībā ļaunuma kļūst arvien vairāk, bet mīlestība savstarpējās attiecībās samazinās. Pēc viņas domām, cēloņi tādai situācijai ir vairāki, bet galvenais ir tas, ka daudzās ģimenēs pieļautas kļūdas bērnu audzināšanā. “Viss, kas notiek sabiedrībā, ir sācies ģimenē. Neviens cilvēks nepiedzimst ļauns, mantkārīgs vai zaglis un slepkava. Te strādājot, esmu pārliecinājusies, ka liela daļa vecāku nav lasījusi literatūru par bērnu audzināšanu un bieži nezina, kā pret bērnu jāizturas. Audzināšana ir vecākās paaudzes pieredzes nodošana jaunākajai. Ja to darām pavirši, tad arī jaunā paaudze izaug citādāka. Ļoti bieži esmu konstatējusi, ka bērniem ģimenē pietrūkušas sirsnīgas sarunas ar vecākiem. Viens puisis man skaidri pateica, ka viņam mājās nav ar ko runāt. Tas nozīmē, ka savstarpējās attiecībās pietrūkst arī mīlestības. Mēs nerunājam ar jauno paaudzi. Šobrīd skolās ir plaši izvērtusies ņirgāšanās citam par citu. Nereti skolēni apsaukā tos biedrus, kuri sliktāk ģērbušies. Tāda situācija nav radusies pēkšņi, bet briedusi ilgāku laiku. Esmu redzējusi, kā, piemēram, skolu izlaidumiem gatavojas vairāki vecāki. Viņi runā tikai par to, kur bērniem izvēlēties labāku kleitu vai uzvalku. Mazāk viņus interesē, ko audzināmie darīs pēc izlaiduma. Tas viss paliek jaunajā paaudzē. Tas ir tikai viens piemērs, kas raksturo prioritātes piešķiršanu visam ārējam, mantiskajam. Iet gadi, un brīnāmies, ka sabiedrībā sācis valdīt naudas kults. Sarunu ar bērniem nav bijis, viņi vērojuši vecāku rīcību un izdarījuši savus secinājumus,” stāsta L. Vanaga.
Viņa piebilst, ka daļēji vainojamas arī mūsdienu tehnoloģijas. “Aizraušanās ar datoriem daudziem jau kļuvusi par atkarību. Savukārt citi jaunieši ērtāku par grāmatu lasīšanu uzskata sēdēšanu pie televizora. Nav vārda, sarunas, kas vieno cilvēkus. Mani iepriecina tie bērni, kuri joprojām priekšroku dod labu grāmatu lasīšanai. Tādi ir, un tas ir cerīgi, jo literatūra bagātina dvēseli,” saka L. Vanaga.
Noteicošā ir uzticēšanās
Viņa uzskata, ka labo cilvēkā var atgriezt. “Ja es par to nebūtu pārliecināta, es šo darbu nedarītu. Arī tajos gados, kad strādāju ar nepilngadīgajiem, daudzi jaunieši, kuriem problēmas sagādāja viņu nepareizā rīcība, vēlāk ir pārdomājuši savu dzīvi un kļuvuši par labiem cilvēkiem. Sods nav galvenais. Noteicošais ir uzticēšanās un izpratne. Daudz ko izšķir arī nopietnas sarunas. Labais ir visos cilvēkos. Jauniešos tikai jāveicina tā attīstība. Pirms kāda laika dažiem pusaudžiem rīkoju aptauju, no kā viņi baidās. Daži atbildēja, ka no aukstuma, nikniem suņiem, bet viens zēns atklāja savas bailes par tēti. Tētis daudz smēķējot, un puisi uztrauca, ka viņš var saslimt ar vēzi. Diemžēl šim bērnam pašam bija pietrūkusi saruna ar tēti. Ja tādas nebūs arī vēlāk, viņš dēla mīlestību zaudēs. Tādi esam. Labo var attīstīt tikai ar uzmanīgu attieksmi citam pret citu. Pats no sevis tas dvēselē neattīstīsies,” secina L. Vanaga.
