Ja atceramies, tas bija Francijas prezidents Žaks Širaks, kurš, piktojoties par mazo valstu pozīciju ASV politikas atbalstīšanā, par Baltijas valstīm izteicās, ka tās palaidušas garām lielisku izdevību paklusēt.
Ja atceramies, tas bija Francijas prezidents Žaks Širaks, kurš, piktojoties par mazo valstu pozīciju ASV politikas atbalstīšanā, par Baltijas valstīm izteicās, ka tās palaidušas garām lielisku izdevību paklusēt. Vēlāk gan Širaks, uz prezidenta pils kāpnēm sagaidot Vīķi-Freibergu, mūsu prezidentei eleganti skūpstīja roku.
Tagad, kad Francija pārdzīvo musulmaņu jauniešu bezjēdzīgo demolēšanas kampaņu, mums pilnas tiesības būtu Širakam šo viņa vēsturisko teicienu atgādināt, piedāvājot izdevību paklusēt tā vietā, lai pamācītu citus.
Sava veida izdevība paklusēt tagad ir Krievijas varasvīriem, kuri, pieraduši Latvijai pārmest “fašistu” maršus Rīgas ielās, tagad īstus neonacistu maršus piedzīvo Maskavā. Un sava kārta paklusēt būtu arī Vācijas valdībai, kura aiz mazo ES valstu muguras pieņēmusi stratēģiski svarīgus lēmumus.
Cilvēktiesību aizstāvju loģikas paradoksi
Tie ir maldi, ka Rietumu demokrātijas apstākļos sabiedrība ir vienota civilizācijas vērtību aizstāvēšanā. Kamēr pilsonis jūtas komfortabli, kamēr galvenā rūpe ir par netraucētu dzīves baudīšanu, tikmēr viņa izpratnē augstākais demokrātijas sasniegums ir tiesības nostāties iepretī kādai valdības iestādei un lamāt ministrus vai pat prezidentu. Tādam pašapmierinātam eiropietim pat antiglobālistu vai zaļo kustības aktīvistu jandalēšanās liekas kā saujiņas nenormālo algoti pasākumi. Mazliet domīgs šāds pilsonis kļūst brīžos, kad svešādās kultūras sabraucēji, gana baudījuši valsts dāsnos pabalstus, pēkšņi sāk dedzināt automašīnas, skolas, bērnudārzus, veikalus un kioskus.
Tā pati sabiedrība, kas dzemdējusi antiglobālistus, rādījusi ne mazāk agresīvus cilvēktiesību aizstāvjus, kuru rīcību it kā reglamentē ANO pieņemtās rezolūcijas. Tā kā dokumenti par indivīda tiesībām ir jaunāki par tiem, kas tapuši senāk un kuri reglamentē nāciju un etnisko grupu tiesības, tad mūsdienās dažu sabiedrisko organizāciju uztverē dominē tikai cilvēktiesības. Zinām taču, ka darbojas pat Eiropas cilvēktiesību tiesa.
Nav apšaubāms, ka cilvēktiesības ir būtisks elements harmoniskas un tiesiskas sabiedrības tapšanā. Dīvainības sākas tad, ja dažas sabiedriskās un pat valstiskās organizācijas šos jautājumus sāk absolutizēt.
Kamēr demolētāji dedzina un posta, cilvēktiesību aizstāvji pārmet valdībai, ka tā neaizsargā savus pilsoņus. Kolīdz iekšlietu ministrs Sarkozī kļūst bargāks pret likumpārkāpējiem, tie paši gudreļi sāk protestēt pret valdību, jo, lūk, pareizāk esot dumpiniekus nomierināt ar dialogu. Apmēram kā to darījis Asīzes Francisks, kurš ar dievvārdiem pūlējās atrunāt vilkus no gaļas ēšanas.
Kad beidzot Francijas valdība nolemj izsūtīt no valsts tos likunu pārkāpējus, kuri nemaz nav valsts pilsoņi, cilvēktiesību aizstāvji it kā aizmirst par demolētāju nodarīto postu, bet sāk vaimanāt par cietsirdīgu izturēšanos pret iebraucējiem.
Līdzīgu dīvainību vasarā vērojām Anglijā. Musulmaņu ekstrēmistu sprādzienos gāja bojā 54 cilvēki, un tauta jau brēca, ka policija nav novērsusi pašnāvnieku akciju. Kad policija bija nogurusi vainīgo meklējumos, gadījās traģiskā pārskatīšanās, tika nošauts nevainīgs ārvalstnieks. Un pēkšņi cilvēktiesību aizstāvji aizmirsa par tiem 54 bojāgājušajiem, lai ar milzu enerģiju mestos virsū policijai viena nevainīga upura dēļ.
Varam turpināt. ASV izraisītais karš, kas tagad pāraug pilsoņkarā, prasījis 33 tūkstošu dzīvības. Un tiek aizmirts, ka Sadams Huseins vainojams nepilna pusmiljona cilvēku nogalināšanā. Kā redzam, arī demokrātija mēdz būt liekulīga.
Plānprāta politika
Visi dara tā… Un liela taisnība tiem vērtētājiem, kuri mūsdienu par civilizētu saukto sabiedrību uzskata par psihiski slimu. Sākot ar lielvalstu vadītājiem, miljardieriem līdz pat ubagiem un vazaņķiem. Reti kurš iedomājas, ka cilvēce varētu dzīvot garīgi pilnvērtīgu dzīvi.
Pats uzskatāmākais piemērs ir galīgi nerentablā valstu bruņošanās. Var saprast, ja valsts grib būt militāri stipra, lai sevi pasargātu pret ārēja apdraudējuma iespēju. Bet nav saprotams, kāpēc nepieciešamo divdesmit vai trīsdemit atombumbu vietā kādai valstij uzkrāt 20 tūkstošus atombumbu, lai pēc gadiem vēlrseiz tērētu miljardus šo bumbu likvidēšanai.
Ne mazāk spilgti piemēri atrodami valstu ekonomiskajā politikā. Šeit jārunā par “trubām”, par mūsdienu gāzes un naftas vadiem.
Kaspijas jūrā no urbumiem plūst nafta, kuru gaidīt gaida pasaules tirgus. Reģionam nav izejas uz pasaules kuģu ceļiem, tāpēc jābūvē naftas vadi. Krievija ieinteeresēta, lai “truba” ietu vai nu caur Čečeniju vai apkārt tai. Amerikāņiem šis variants šķita nedrošs gan militārā konflikta, gan Krievijas untuma dēļ. Tāpēc amerikāņi izbūvēja divreiz dārgāko naftas vadu no Baku uz Džeihanu Turcijā — pāri Kaukāza kalniem un cauri Gruzijai. Iztērētie 3,5 miljardi dolāru atmaksāsies 70 gadu laikā. Jautājums: vai pēc 70 gadiem vispār vēl būs izmantojami naftas krājumi?
Agrāk Krievija gāzi uz Rietumiem sūknēja caur Ukrainu. Lai sodītu Kijevas varasvīrus, Putins priecīgs atklāt divreiz dārgāko gāzes vadu, kas pa Melnās jūras dzelmi iet uz Turciju, bet nākotnē var sasniegt Itāliju. Vai Krievija tik bagāta, ka dzīva nauda jānoslīcina jūras dzelmē? Un kāda garantija, ka turki nesāks šantažēt Kremli?
Lielvarām naudas šķērdēšana tā iepatikusies, ka Krievija un Vācija citām valstīm aiz muguras lemj būvēt naftas vadu zem Baltijas jūras, un atkal 2,5 miljardi tā vietā, kur pietiktu ar vienu miljardu pa cietzemi. Maskava gan vēlas, lai citas valstis būtu atkarīgas no tās, bet nevēlas savu atkarību no citiem. Un Vācijai ļoti nepatīk Polija ar savām vēsturiskajām pretenzijām…
Bet ja nu lielvaras reiz būtu sapratušas, ka nelietderīgi iztērētos miljardus varētu ieguldīt galēji nabadzīgo valstu ekonomikā, lai trūkumcietēju straumes negāztos uz Eiropu, bet pelnītu iztiku paši savās dzimtenēs? Bet vai no psihiski slimas sabiedrības var to prasīt?
Latvijai citi mērogi
Mūsu valdībiņā, kur katrs Jānis pazīst vismaz divdesmit Antiņu, miljoni tiek tērēti tā saucamo reitingu celšanai. Un tad politiķi varen sāk bažīties par mūsu karavīriem Irākā. Ka glāzītēs noslīkst tūkstoši, tā ir tikai statistika.
Kad Latvijas puiši reāli gāja bojā un tika sakropļoti PSRS karā Afganistānā, atceros tikai dzejnieku Uldi Bērziņu, kurš 1987. gadā uzdrīkstējās publiski protestēt. Tagad ikvienam tiesības vārīt savu politikas virumu.
Jautājums: vai mūsu karavīri uz Irāku dodas piespiedu kārtā? Cik zinu, uz brīvajām vietām ir pat konkurss, jo īsts karavīrs grib gan nopelnīt, gan iegūt pieredzi un veidot karjeru. Bet dzīvības briesmas ir gan Irākā, gan viesstrādniekiem Anglijā, gan tepat Ādažu poligonā.
Lai šajā situācijā paklusētu, politikāņiem tomēr derētu apzināties savu nepieskaitāmību.
