281. turpinājums. “Par lielo tēvijas karu” — tā bija ļoti vienkārši un saprotami konstruēta grāmata, faktiski Staļina rakstu un runu kopojums.
281. turpinājums
“Par lielo tēvijas karu” — tā bija ļoti vienkārši un saprotami konstruēta grāmata, faktiski Staļina rakstu un runu kopojums. Viltīgajam gruzīnam piemita suģestējoša loģika pierādījumos un secinājumos. Mums nebija argumentu, lai to visu atspēkotu vai noliegtu. Vēl mums bija jāstudē PSRS konstitūcija, un šajā saistībā vienpadsmit un divpadsmit gadus veciem bērniem nācās apgūt Staļina referātu sakarā ar konstitūcijas projekta apstiprināšanu. Un atkal mums likās, ka viss ir ļoti skaisti un loģiski izklāstīts. Bijām pārliecināti, ka Padomju Savienība ir pati lielākā taisnības valsts pasaulē. Bet tajā pašā laikā mēs redzējām, ka dzīvē viss notiek pilnīgi pretēji. Pat daudzi pieaugušie domāja, ka Staļins par reālo situāciju nemaz nezina, ka pie visām nelikumībām un atklāta terora vainīgi kaut kādi vietējie nejēgas, varbūt pat tautas ienaidnieki, kuri to vien dara kā grauj padomju iekārtas cēlos pamatus. Bet netaisnību visriņķī bija tik daudz, ka brēkt gribējās.
Saprotams, arī skolēni bija dažādi. Dažam tēvs atradās leģionā, citam jau Sibīrijā vai Ziemeļos pie baltajiem lāčiem. Bija arī tādi, kuriem tēvi slēpās mežos. Viņu domāšana krasi atšķīrās no vispārējā noskaņojuma. Man itin labs draugs bija Dzintars Kvante, bet šermuļi gāja pār kauliem, kad viņš pilnīgi atklāti sāka plosīties, lamādams pēdējiem vārdiem gan Staļinu, gan visu “nagu maucēju” bandu. Gāja reizēm starpbrīžos no klases uz klasi un pilnā balsī skaitīja:
Kirhenšteins un Vilis Lācis,
Badā mirdams, muldēt sācis,
Kalnbērziņš sēd pliks kā zutis,
Paradīzē kaudams utis.
Dzintaram bija par ko plosīties, jo viņa tēvs slēpās mežā un ģimene tika īpaši novērota. Es negribētu sacīt, ka vecais Kvante būtu kāds nacionālais partizāns, jo, cik man zināms, vairāk turējās savrup no īstajiem mežabrāļiem. Vienkārši cilvēkam bija tāds plātīgs raksturs. Kad kaujas jau norisa pie Ērgļiem, Kvante pagasta ļaudis mudinājis šaut visus komunistus pēc kārtas.
— Sēdi ceļmalas krūmā un skaties. Kurš komunists iet pa ceļu, to šauj nost! — tik vienkāršoti domāja šis cilvēks. Diemžēl pierādījās fakts, ka komunisti arī prot šaut, turklāt darīja to labi organizēti. Tā arī atrada Dzintara tēvs sev kapu vientuļā mežmalā.
Dažus gadus vēlāk politiskā pretstāve skolas sienās ieguva pat rotaļu elementus. Rīgā, Uzvaras laukumā, publiski tika izpildīts nāvessods nacistiskajiem noziedzniekiem ar Jekelnu priekšgalā.
Turpmāk vēl.
